Ošo

 Atvainošanās

 Ja kāds tirgū svešiniekam uzkāpj uz kājas, viņš pieklājīgi atvainojas un skaidro: "Šeit ir tik daudz cilvēku.".

Ja vecākais brālis uzkāpj uz kājas jaunākajam, viņš saka: "Atvaino", un viss.

Ja kāds no vecākiem uzkāpj uz kājas savam  bērnam, viņš var nepateikt neko.

Dižākā pieklājība ir brīva no jebkādām formalitātēm.

Nevainojama uzvedība nav apgrūtināta ar rūpēm.

Pilnīga gudrība nav plānota.

Patiesa mīlestība neprasa pierādījumus.

Pilnīga vaļsirdība nedod garantijas.

 

Atvainošanās

   Viss dižais, skaistais, viss patiesais un īstais vienmēr ir spontāni. Jūs nevarat to ieplānot. Tiklīdz jūs plānojat kaut ko skaistu, tas pārstāj tāds būt. Brīdī, kad sākas plānošana,  viss kļūst neīsts, nepatiess.

   Bet tieši tas noticis ar cilvēci. Jūsu mīlestība, jūsu vaļsirdība, jūsu patiesība - viss kļuvis veltīgs, jo jūs plānojat to - jo jūs esiet mācīti nebūt spontāni. Jūs esiet mācīti, kā manipulēt ar citiem, kontrolēt, vadīt, bet nemācīja būt par dabisku straumi, plūsmu. Jūs esiet kļuvuši cieti, sasaluši, miruši.

   Dzīve nepakļaujas plānošanai. Dzīvei nav nepieciešama plānošana. Tā ir pašpietiekama. Vai koki plāno augšanu, nogatavošanos, ziedēšanas sākumu? Viņi vienkārši aug, pat nebūdami apzinīgi šajā augšanā. Nav pašapzināšanās, nav atšķirtības.

   Kad jūs sākat plānot, jums nākas sevi dalīt, jūs kļūstat divi: tas, kurš kontrolē un tas, kurš tiek kontrolēts. Rodas konflikts - tagad jūs nekad nebūsiet mierā ar sevi. Jūs varat gūt panākumus paškontrolē un varat negūt - miera nebūs. Abos gadījumos galu galā jūs būsiet spiests atzīt savu sakāvi. Jūsu neveiksme būs neveiksme un arī veiksme būs neveiksme. Lai ko jūs darītu, jūsu dzīve būs neapskaužama.

   Šī dalīšana rada neglītumu, kroplību; jūs neesiet vienots, bet skaistums pieder vienotumam, skaistums pieder harmoniskam veselumam. Visa kultūra, visas civilizācija padara jūs neglītus. Visa morāle vienīgi tikai kropļo jūs, jo tā balstīta atdalīšanā, kontrolēšanā.

Dzirdēju, ka reiz Bāl Šem ceļoja skaistā trijjūgā. Viņš jo brīdi, jo vairāk brīnījās, kādēļ triju dienu laikā, kopš viņš bija ceļā, neviens no zirgiem nebija iezviedzies. Kas ar  viņiem noticis? Bet tad, ceturtajā dienā, garāmbraucošais zemnieks viņam uzsauca, lai tik stipri nepievelk grožus. Viņš tos palaida vaļīgāk, un pēkšņi visi trīs zirgi iezviedzās, viņi atdzīvojās. Visas trīs dienas bez pārtraukuma viņi bija beigti, viņi mira.

   Tas pats notiek ar cilvēci. Jūs nespējat zviegt; arī zirgs - kamēr neiezviegsies, viņš ir miris, jo zviegšana nozīmē, ka tas izbauda dzīves pulsēšanu. Bet jūs nespējat zviegt, jūs esiet miruši. Jūsu dzīve nekādā veidā nelīdzinās pāri malām kāpjošai dziesmai, vai dejai, kas dzimst, kad uzbango enerģija.

   Ziedēšana vienmēr ir greznība, nevis nepieciešamība. Nevienam kokam ziedi nav vitāli nepieciešami, viņam pilnīgi pietiek ar saknēm. Ziedēšana vienmēr ir grezna. Ziedi parādās tikai tad, kad kokam ir pārāk daudz, kad viņam nepieciešams atdot, nepieciešams dalīties.

   Kad jums ir par daudz, dzīve kļūst par deju, svētkiem. Bet sabiedrība neļauj jums dejot un svinēt, jo sabiedrībai jāseko, lai enerģijas jums nekad nebūtu par daudz. Atļauts vien tik, kā dzīvot uz bada nāves robežas. Jums neļauj būt pāpildītam, jo tad, ja jūs esiet pārāk laimīgi, pārpildīti, jūs nav iespējams kontrolēt - bet sabiedrība vēlas jūs kontrolēt. Tā ir dominēšana, ļoti smalka dominēšana.

   Visi bērni dzimst enerģijas pārpilni un laimi šļakstīdami. Vēlāk mums nākas nocirst viņa enerģijas avotus, mums jāatvieno bērns šeit un  tur, tā, lai viņš būtu kontroles varā. Šīs kontroles pamats- viņa sadalīšana divās daļās. Tad jums nav jāuztraucas - arī viņš pats sevi kontrolēs. Tad jums vairs nav rūpju - viņš būs pats sev ienaidnieks.

   Tādēļ bērnam saka: "Tas ir slikti. Nedari to." Piepeši bērns ir sadalīts, tagad  viņš zina, kas ir slikti un kas ir labi; tagad viņš zina, ka daļa no viņa ir slikta, un viņa galva un prāts sāk viņu kontrolēt. Pateicoties dalīšanai, intelekts kļūst par kontrolieri, saimnieku. Ja jūs neesiet dalīts, bet vesels, tad nekādas galvas jums nebūs. galva nepazudīs un nenokritīs, bet jūs neorientēsieties uz galvu - jūsu totālā, pilnīgā būtība būsiet jūs pats.

   Tagad jūs esiet tikai galva, bet pārējais ķermenis kalpo tās balstīšanai. Galva kļuvusi par ekspluatatoru un diktatoru. Tas tika panākts ar dalīšanu, konflikta radīšanu jūsos.  Jūs tikāt mācīti, ka tas ir slikti, bet tas labi. Intelekts to izstudē un vēlāk sāk jūs nosodīt. Atcerieties - ja jūs nosodāt sevi, jūs nosodīsiet visu, kas ir pasaulē. Tas, kurš nosoda sevi, nav spējīgs mīlēt. Nav spējīgs lūgties. Viņam nav nevar būt Dieva. Nosodošs prāts nekad nevar ieiet dievišķā templī. Tikai, kad jūs esiet dejā, ekstāzē, nevienu un neko nenosodiet, tikai, kad jūs esiet pārpildīti ar sajūtu, ka neviens jūs nekontrolē un neviens jūs nebiksta - tikai tad dzīve kļūst "let go" (lai iet, kā iet); tā nav formāla, tā ir dabiska. Tad jūs nokļūstat iekšienē; tad vis apkārtējais priekš jums ir durvis. Tagad jūs varat sasniegt templi, lai kur jūs nebūtu.

   Bet tāds, kāds iesiet tagad, jūs esit šizofrēnisks. Jūs tāds esiet ne tikai tad, kad to saka psihoanalītiķis. Nevajag psihoanalītiķi, lai noteiktu jums diagnozi. Sabiedrība veido šizofrēniķus; atšķirtība arī ir šizofrēnija. Jūs neesiet vienoti, nedalāmi. Jūs piedzimāt vienoti, bet sabiedrība nekavējoties sāk jūs apstrādāt. Kad mērķis panākts (jūs esiet sadalīts), sabiedrība ir mierīga, jo jūsu enerģija izkliedējas jūsu iekšējā kaujā - tā nekad jūs nepiepilda. Tagad jūs neesiet bīstams.

   Pāri nākoša enerģija vienmēr top par sacelšanos. Tā vienmēr ir dumpis. Pāri nākoša enerģija vienmēr ir revolucionāra. Tā ir kā upe palu vai plūdu laikā - tā netic krastiem, noteikumiem, likumiem, tā vienkārši turpina gāzties jūras virzienā. Tai zināms tikai viens mērķis - kļūt par jūru, kļūt bezgalīgai.

   Pāri plūstoša enerģija vienmēr dodas Dieva virzienā. Dievs mūsu pasaulē ir pazaudēts, bet pazaudēts nevis zinātnes vai ateistu dēļ, bet gan tā saucamo ticīgo dēļ. Viņi tik ļoti sadalījuši jūs, ka upe cīnās pati ar sevi. Nepaliek nekā, nekāda spēka, lai virzītos uz priekšu - nepaliek nekādas enerģijas; jūs esiet tik ļoti noguruši - kā gan jūs tagad varat virzīties uz jūras pusi?

   Viens no Dao, Laodzi, Čžuan Czi pamatlikumiem saka: ja jūs esiet spontāni, tā ir visaugstākā meditācija; jūs nevarat pazaudēt Dievu, un, lai ko jūs nedarītu, jūs līdz viņam nokļūsiet. Tādēļ Čžuan Czi nekad nerunā par Dievu; šāda saruna ir pilnīgi lieka. Viņš runā vienīgi par to, kā jūsos atklāt vienību. Par svētumu runāt ir bezjēdzīgi. Kad jūs kļūstat par veselumu, kad kļūstat vienots, jūs kļūstat svēts. Kad jūsu sastāvdaļas izšķīst vienā, jūsu dzīve top par lūgšanu. Bet viņi nekad nerunā par lūgšanu, tas ir lieki.

   Spontanitāte, kas dzīvo kā veselais... Ja jūs vēlaties dzīvot kā veselais, jūs nevarat neko plānot. Kurš plānos?  Jūs nevarat plānot uz rītu, jūs varat dzīvot tikai šeit un tagad. Kurš lems? Ja jūs lemjat, rodas dalīšanās; tagad jums nāksies manipulēt. Kā jūs plānosiet? Nākotne nav  zināma,  bet kā jūs varat plānot nezināmo? Ja jūs plānojat mezināmo, tad plānošana balstās uz pagātnes pieredzes. Tas nozīmē: mirušaias kontrolēs, vadīs dzīvo. Pagātne ir mirusi, bet pagātne turpina vadīt nākotni - tādēļ jums viss tā apnicis. Tas ir dabiski, tā tam ir jābūt. Garlaicība rodas pagātnē, jo pagātne ir mirusi, bet tā joprojām mēģina ietekmēt nākotni.

   Nākotne vienmēr ir piedzīvojums, bet jūs neļaujat tai kļūt par piedzīvojumu. Jūs plānojat to. Reiz saplānota, jūsu dzīve ripo pa iebrauktu sliedi. Tā nav upe. Kad jūs atrodaties sliedē, jūs zināt, ko jūs darāt, kas notiek. Tas viss ir tikai noietā atkārtojums. Kurš plānos? Ja plāno prāts, tas vinmēr piesaistās pagātnei. Dzīvi nevar saplānot, jo plānojot jūs izdarāt pašnāvību.

   Dzīve var būt tikai nesaplānota, tāda, kas no gadījuma uz gadījumu virzās nezināmajā. No kā gan jūs baidāties? Kāpēc jūs baidāties no nesaplānota nezināmā? šā vai tā jūs tur būsiet, lai reaģētu uz situāciju; lai kas negadītos, jūs vienalga nokļūsiet tur - nākotnē, un rīkosieties saskaņā ar to. No kā gan jūs baidāties?  Kāpēc to visu plānot? Bailes uzrodas tādēļ, ka jūs neesiet pārliecināti: vai nokļūsiet nākotnē vai nē. Jūs esiet tik neapzināti, ka jums nav pārliecības ne par ko. Jūs vispār neko neuztverat.

   Kad jums priekšā stāv svarīga saruna darbā, jūs prātā izplānojat visu līdz vismazākajam sīkumam: ko tiket, kā teikt, kā ieiet ofisā, kur stāvēt, kur apsēsties. Bet kādēļ? Jūs tur būsiet un tad arī varēsiet atbilstoši rīkoties. Bet jūs šaubāties par sevi, jūs esiet tik nejūtīgi pret apkārtni, tik neapzinīgi, truli, ka jūs nezināt, neesat pārliecināti - ja neesiet visu izplānojuši, ja nu pēkšņi kaut kas notiek pretēji plānotajam. Ja jūs esat vērīgi un iejūtīgi - tad nekādu problēmu. Jūs tur būsiet - nākotnē, un lai ko radusies situācija prasītu, jūs spēsiet reaģēt atbilstoši tai.

   Atcerieties, ka visa plānošana neko nelīdzēs, jo, ja jūs nespēsiet būt atmodušies, neorientēsities situācijā, ko plānojat, tad plānošana notiek arī sapnī. Bet, ja jūs atkārtojat vienu un to pašu ieplānoto rīcību daudz reižu, tā kļūst mehāniska, un tad, ja rodas kāda problēma, kāds jautājums, jūs varat reaģēt automātiski.  Atbilde ir sagatavota, jūs neesiet vajadzīgi. Tas ir modelis, nostiprināta klišeja; jūs vienkārši  atkārtojat to - jūs pārvēršaties par mehānismu, jūs vispār neesiet vajadzīgi. Var dot atbildi, tā atrodas atmiņā; ja mēs vairākkārt to esam izmantojuši, tad jūs zināt, ka uz to var paļauties.

   Plānošanas dēļ dzīve kļūst avien neapzinātāka, un jo neapzinātāki jūs esiet, jo vairāk jums jāplāno. Jau ilgi pirms fiziskās nāves jūs esiet miruši. Dzīvs nozīmē:  tāds, kas rīkojas atbilstoši situācijai, uztverošs. Dzīvs nozīmē: lai kas notiktu, es būšu tur un reaģēšu atbilstoši tam, un reakcija nāks no manis, bet nevis no atmiņas. Es tam negatavošos.

   Redziet, kāda iznāk neatbilstība, kad krisitešu misionārs vai kristiešu kalpotājs, mācītājs gatavo savu sprediķi. Reiz biju teoloģiskajā koledžā. Tur viņi piecus gadus gatavo savus darbiniekus, mācītājus. Es pajautāju viņiem, kur gan mācījās un tika sagatavots Jēzus; kurš viņam mācīja runas mākslu. Protams, šie kriestiešu mācītāji ir miruši.  Viss viņiem ir ieplānots. Kas jūs sakāt to un to, jāizdara noteikts žests; pat žests nedrīkst būt brīvs. Kad jūs runājat to vai to, jums jābūt noteiktam skatienam; pat acis nedrīkst būt spontānas. Kā jums jāstāv, kad jākliedz, kad jāčukst, jāpaklaudzina pa galdu, kad nē - viss ir saplānots.

   Es viņiem pajautāju - kur mācījās Kristus. Viņš vispār nebija svētais kalps, viņš nebija mācītājs. Viņš nekad nemācījās kādā teoloģiskā skolā - viņš bija galdnieka dēls. Kristiešu mācītāji jau tiek mācīti divus tūkstošus gadu, bet no viņiem nav iznācis neviens Jēzus, un nekad neiznāks, jo nav iespējams iemācīt būt par Jēzu. Jūs nevarat radīt Jēzu rūpnīcā. Šīsrūpnīcas ir teoloģiskās skolas. No tām nāk mācītāji, bet, ja šie mācītāji ir garlaicīgi, miruši, apgrūtinoši, tad nav  grūti saprast, ka tāda kļūs arī visa reliģija.

   Ir divu tipu reliģijas. Reliģija no prāta - tā ir mirusi. Šī reliģija ir pazīstama kā teoloģija. Ir vēl cits reliģijas tips - darbīgā, spontānā reliģija. Tā ir noslēpumaina, mistiska. Atcerieties, ka hinduistiem ir viena teoloģija, musulmaņiem cita, kristiešiem trešā, bet reliģija, mistiskā reliģija, tā pati; tā nevar būt dažāda.

   Buda, Jēzus, Čžuan Czi, Lao Dzi - viņi visi ir viens un tas pats, jo viņi nav teologi. Tas, ko viņi runā, nav no galvas, viņi vienkārši izlaista savas sirdis. Viņi nav loģiķi, viņi ir dzejnieki. Viņi neizmanto nekādus rakstus, viņi tam netika mācīti, viņi vienkārši atsaucas uz vajadzībām jūsos. Viņu vārdi nav sagatavoti, viņu manieres nav iestudētas, viņu uzvedība nav saplānota. Tagad atgriezīsimies pie Cžuan Czi sūtras.

            Ja kāds tirgū svešiniekam uzkāpj uz kājas,

            viņš pieklājīgi atvainojas un skaidro:

            "Šeit ir tik daudz cilvēku.".

   Atvainošanās nepieciešama tuvāku attiecību trūkuma dēļ; tas otrs ir svešinieks. Paskaidrojumi nepieciešami, jo nav mīlestības. Ja ir mīlestība, tad nepieciešamība izskaidroties atkrīt - otrs tāpat sapratīs. Ja ir mīlestība, tad kālab atvainoties - mīlestība vienmēr saprot.

   Tādējādi - nav augstākas morāles par mīlestību, un nevar arī būt. Mīlestība ir augstākais likums, bet ja tās nav, tad nepieciešamas kat kas cits tā vietā. Un ja esat tirgū kādam uzkāpis uz kājas, jāatvainojas un jāpaskaidro arī: "Te ir tik daudz cilvēku".

   Šai sakarā jāatzīmē vēl viena lieta. Rietumos pat vīrs atvainosies savai sievai, bet sieva - vīram. Tas nozīmē, ka mīlestība ir pazudusi. Tas nozīmē, kas viņi kļuvuši  sveši, ka māju nav, ģimenes nav, ka viss apkārt pārvērties par tirgu. Austrumos nav pat iespējams iedomāties tādu situāciju, bet rirtumnieki domā, ka Austrumu ļaudis ir rupji. Vīrs nekad neatvainosies - nav iemesla, jo mēs neesam sveši, un otrs var saprast. Atvainošanās nepieciešama tad, ja kad otrs var nesaprast. Bet ja jums ir tāda mīlestība, ko nav iespējams saprast, tad kāda gan jēga no atvainošanās?

   Ja visa pasaule kļūst par mājām, tad izgaist visas atvainošanās, visi paskaidrojumi pazūd. Jūs  atvainojaties, jo neesiet par otru pārliecināti. Atvainošanās ir triks, lai izvairītos no konflikta. Bet konflikts eksistē, un jūs no tā baidāties.  Tāds ir civilizētais paņēmiens izkļūšanai no konflikta! Jūs uzkāpāt uz kājas svešajam, jūs pamanāt uzbudinājumu viņa skatienā - viņš ir saniknots, viņš var jums iesist. Nepieciešama atvainošanās, tā mazionās viņa niknumu - tas ir triks. Jums nav jābūt atklātam savās atvainošanās, tas ir tik vien kā sabiedrisks paņēmiens, tas strādā kā smērviela. Tieši tādēļ jūs dodaaat paskaidrojumu, lai  ar to pateiktu: "Neesmu vainīgs, te tik daudz ļaužu, te ir tirgus, nekā tur nevar darīt, tā sanāca." Paskaidrojums nozīmē: "Es nenesu atbildību."

   Mīlestība vienmēr nes atbildību, te ir pilns ļaužu vai nē, jo mīlestība vienmēr ir apzināta un iejūtīga. Juš nevarat uzvelt vainu situācijai - jūs esat atbildīgi. Pavērojiet uzmanīgāk šo parādību... Atvainošanās ir paņēmiens, lai izvairītos no konflikta (kā smēre). Bet paskaidrojums ir atbildības pārcelšana uz kādu citu. Jūs taču nesakāt: "Es aizdomājos, neskatījos apkārt, tādēļ uzkāpu jums uz kājas." Jūs sakāt: "Šeit tik daudz ļaužu!"

   Lūk, kurš ir reliģiozs, tas nespēj tā rīkoties. Kamēr jūs tā turpināt rīkoties, jūs nekad nekļūsiet reliģiozs, jo reliģija nozīmē visas eksistējošās atbildības uzņemšanos, nevis mēģinājumu izvairīties, aizbēgt no tās. Jo atbildīgāki jūs esiet, jo vairāk apzināšanās no tā izriet; un, jo mazāk jūs uz sevis izjūtat atbildību, jo neapzinīgāks jūs kļūstat. Kad jūs sajūtat, ka uz jums negulstas nekāda atbildība, jūs aizmigsiet pavisam. Tieši tas  ir noticis - ne tikai individuālās personiskās attiecībās, bet visos sabiedrības līmeņos. Marksisms sludina, ka sabiedrība ir atbildīga par visu. Ja cilvēks ir nabags, vainīga sabiedrība, ja cilvēks zog, vainīga sabiedrība. Jūs neesiet vainīgs, viņš nav vainīgs - neviens indivīds nenes atbildību. Lūk, kāpēc komunisms ir antireliģiozs - ne tādēļ, ka tas noliedz Dievu, ne tādēļ, ka tas apgalvo, ka dvēseles nav, bet tādēļ, ka uzveļ visu atbildību uz sabiedrību. Bet jūs  - jūs ne par ko neatbildat.

   Paskatieties uz reliģiozo  attieksmi, tā ir absolūti cita, kvalitatīvi cita. Reliģiozs cilvēks uzskata sevi atbildīgu par visu: "Ja kāds dzīvo nabadzībā, tur esmu vainīgs es. Tas ubags varbūt ir citā pasaules malā, es par viņu varu nezināt, mūsu ceļi, visticamāk, nekad nekrustosies. Bet, ja ubags ir, tas es par to esmu atbildīgs. Ja kaut kur karo - Izraēlā vai Vjetnamā, vienalga kur - es nekādā veidā tur nepiedalos, bet esmu par to atbildīgs. Es esmu šeit. Un es nevaru novelt vainu uz sabiedrību". Un ko jūs saprotat ar vārdu "sabiedrība"? Kur ir šī sabiedrība? Tā ir dižākā izvairīšanās. Pastāv tikai individualitātes - jūs nekad nesastapsieties ar sabiedrību. Jums nekad neizdosies aizķert šo sabiedrību: "Lūk, šī ir sabiedrība". Visur eksistē indivīds, bet sabiedrība - tas ir tikai vārds - tukša skaņa.

   Kur ir šī sabiedrība? Senās civilizācijas izspēlējušas ar mums ļaunu joku. "Dievs atbildīgs, visā vainīgs liktenis", viņi paziņoja. Tagad komunisms spēlē šo pašu spēli, apgalvojot, ka atbildīga sabiedrība. Bet kur ir sabiedrība? Dievs varbūt kaut kur ir, bet sabiedrības gan nekur nav; ir tikai individualitātes. Reliģija vēsta: "Jūs..., bet vēl jo vairāk es, esmu atbildīgs par  visu. Un nevajag nekādas atvainošanās, lai izvairītos no atbildības.

   Un atcerieties vēl vienu: kad jūtiet atbildību par visu šo trakumu, par visām nelaimēm, anarhiju, karu, vardarbību, agresiju - pēkšņi jūs kļūstat uzmanīgs, iejūtīgs, apzinīgs. Atbildība iekļūst jūsu sirdī un pamodina tajā apzināšanos. Kad jūs sakāt: "šeit ir tik daudz ļaužu", jūs turpināt klaiņot sapņos. Patiesībā jūs uzkāpāt otram uz kājas ne tāpēc, ka tur bija daudz ļaužu, bet tādēļ, ka esat neapzinīgi. Jūs kustaties kā mēnessērdzīgais miegā. Kad jūs pēkšņi paklūpat pret kāda kāju, jūs pamostaties: situācija ir mainījusies, tā kļuvusi bīstama. Jūs atvainojaties, un, pasakot savu pierasto: "šeit ir tik daudz ļaužu!", atkal aizmiegat. Pēc tam jūs atjaunojat savu pastaigu, jūs klīstat tālāk.

   Es dzirdēju par kādu lauku puisi, kurš pirmoreiz nokļuva pilsētā. Stacijā kāds viņaam uzkāpa uz kājas, un pateica: "Piedodiet".  Tad viņš devās uz viesnīcu, kur kāds atkal viņu pagrūda un teica: "Piedodiet". Vēlāk viņu teātrī kāds gandrīz notrieca no kājām ar vārdiem: "Piedodiet!". Tad šis lauku puisis iesaucās: "Tas ir lieliski, bet mēs nekad nezinājām šso triku. Dari otram visu, ko vēlies un  vienkārši atvainojies!" Un viņš iesita ar dūri cilvēkam, kurš gajā garām un teica: "Piedodiet!"

   Ko jūs patiesībā  darāt, kad atvainojaties? Jūsu sanis ir iztraucēts, jūs klīdāt sapnī - iespējams, sapņojāt, iztēlojāties, kaut kas jums bija prātā - un tad juš kādam uzkāpāt. Ne tādēļ, ka šeit būtu tik daudz cilvēku - jūs būtu paklupis pat tuksnesī, pat tur jūs kauut kam uzkāptu.

   Paskaidrojumi vienmēr ir mānīgi. Tie šķiet loģiski, bet tie ir neīsti. Jūs sniedzat paskaidrojumus tikai tad, kad jums kaut kas jānoslēpj. To jūs varat pavērot paši savā  dzīvē. Tā nav teorija, tas ir fakts no katra pieredzes. Patiesībai nav nepieciešami paskaidrojumi. Jo vairāk jūs melojat, jo vairāk paskaidrojumu nepieciešams. Tik daudz rakstu ir tikai tādēļ, ka cilvēks ir ļoti daudz melojis un, lai noslēptu šos melus, bijusi nepieciešama kaudze paskaidrojumu. Jums jādod paskaidrojums, tad šis paskaidrojums prasa jaunu paskaidrojumu, un vēl un vēl... Tas ir bezgalīgs regress. Un pat ar pēdējo paskaidrojumu nekas nav paskaidrots, pamatmeli paliek meli - nav iespējams pārvērst melus patiesībā vienkārši ar paskaidrojumiem. Neko nevar paskaidrot ar paskaidrojumiem. Jūs varat domāt nezin ko, bet tā tas ir.

   Reiz mulla Nasredins, gatavojās pirmoreiz lidot lidmašīnā, un viņam bija ļoti bail, bet viņš centās, lai neviens to neredzētu. Tas notiek ar katru, kurš lido pirmoreiz; visi cenšas nekādi neizrādit savas bailes. Viņš centās izturēties bezrūpīgi, tādeļ gāja ļoti braši. Bravūra bija paskaidrojums: "Es vienmēr ceļoju ar lidmašīnu". Tad viņš apsēdās savā vietā un gribēja kaut ko pateikt, vienkārši lai nomierinātos, jo kad jūs sākat  runāt, jūs topat drosmīgāks; pateicoties sarunai, bailes ir mazāk jūtamas. Tādēļ Nasredins uzsāka sarunu ar blakussēdētāju. Viņš palūkojās pa logu un atzīmēja: "Skatieties, kāds neiedomājams augstums! Cilvēki izskatās kā skudras." "Ser, mēs vēl neesam pacēlušies," kaimiņš atbildēja, "Tās patiešām ir skudras".

   Paskaidrojumi neko nevar noslēpt. Vēl jo vairāk - tie nodod. Ja jūs esiet spējīgi redzēt, ja jums ir acis, tad nekādi paskaidrojumi nav vajadzīgi. Būtu labāk, ja jūs būtu paklusējis. Bet necentieties no klusēšanas izveidot paskaidrojumu. Jūsu klusēšan jūs nodos, arī vārdi jūs nodos - labāk nebūt melim! Tad jums nav jāsniedz paskaidrojumi. Labāk būt patiesam; vienkāršākais - būt patiesam un neviltotam, būt pašam. Ja baidāties, tad labāk pateikt: "Es baidos", un, tiklīdz jūs pieņemsiet šo faktu, bailes pazudīs

   Pieņemšana patiešam ir brīnums. Kad jūs piekrītat tam, ka jums ir bail, un sakāt: "Tas ir mans pirmais  ceļojums", pēkšņi sajūtat pārmaiņas sevī. Pamatbailes nav bailes. bet gan bailes no bailēm: "Es negribu, lai kāds zinātu, ka man bail, es negribu, lai kāds uzminētu, ka esmu zaķpastala". Bet nezināmā, jaunā situācijā jebkurš baidās, un būt drosmīgam jaunā situācijā ir vienkārši muļķīgi. Būt bailīgam nozīmē tikai vienu: "Situācija ir tik jauna, naparasta, ka jūsu prāts nevar piedāvāt uz to nekādas atbildes, pagātne neko nespēj ieteikt - tādēļ jūs drebat. Bet tas ir labi! Kālab mēģināt saņemt atbildes no prāta? Drebiet un ļaujiet atbildei rasties jūsu patiesajā apziņā. Jūs esiet jūtīgi, uzņēmīgi - lūk, arī viss - nevajag šo jūtīgumu nokaut ar paskaidrojumiem.

   Nākamreiz, kad mēģināsiet paskaidrot, apzinieties, pasekojiet, ko jūs darāt. Jūs mēģināt kaut ko noslēpt, mēģināt kaut ko attaisnot? Tas nepalīdzēs ne no kā tikt vaļā.

  Kāds jaunbagātnieks devās uz visdārgāko, izsmalcinātāko pludmali. Lai padižotos citu atpūtnieku priekšā, viņš neprātīgi šķieda naudu. Nākamajā dienā peldoties noslīka viņa sieva. Kad viņa bija izvilkta krastā un sapulcējās pūlis, viņš jautāja, ko vajadzētu darīt. "Tagad tavai sievai izdarīsim mākslīgo elpināšanu," viņam atbildēja.

"Mākslīgo elpošanu?", viņš iesaucās. "Nu nē, izdariet viņai īsto. Es samaksāšu."

   Viss, ko darāt vai nedarāt, viss, ko sakāt vai nesakāt, nodos jūs. Jums  visapkārt ir spoguļi. Jebkurš cits ir spogulis, katra situācija ir spogulis. Kā jūs domājat - ko jūs mānāt? Ja tas kļūs par pieradumu, galarezultātā jūs mānīsiet tikai pats sevi un nevienu citu. Tieši savu dzīvi jūs izšķiežat apmānam.

   Čžuan Czi saka: "Paskaidrojumi rāda, ka jūs neesat patiesi, īsti, neviltoti."

   Ja vecākais brālis uzkāpj uz kājas jaunākajam, viņš saka: "Piedod", un viss.

   Divi brāļi... kad attiecības ir intīmākas, kad jūs esiet tuvi, cits vairs nav svešs. Tad paskaidrojumi nav vajadzīgi - brālis vienkārši atvainojas. Viņš uzņemas vainu. "Es biju bezapzinīgs", viņš saka. Viņš nepārliek atbildību uz kādu citu, viņs uzņemas to, un viss. Attiecības ir tuvākas.

   Ja vecāks uzkāpj uz kājas savam bērnam, viņš nepateiks vispār neko.

   Nav vajadzības: attiecības ir vēl intīmākas, tuvākas. Te ir mīlestība, un tā iedarbosies. Nav vajadzīgas nekādas atvainošanās vai paskaidrošana.

 

Dižākā pieklājība ir brīva no jebkādām formalitātēm.

Nevainojama uzvedība nav apgrūtināta ar rūpēm.

Pilnīga gudrība nav plānota.

Patiesa mīlestība neprasa pierādījumus.

Pilnīga vaļsirdība nedod garantijas.

   Bet visām šīm pilnībām nepieciešama viena lieta - spontāna apzināšanās, atmoda; pretējā gadījumā jums vienmēr būs viltojumi, jūsu seja vienmēr būs neīsta. Jūs varat būt vaļsirdīgs, bet, ja tam nepieciešama kāda nebūt piepūle, tad šī vaļsirdība ir tukša formalitāte.

   Jūs varat mīlēt, bet, ja jūsu mīlestībai nepieciešama piepūle, ja jūsu mīlestība ir tāda tipa, par kuru runā Deils Kārnegī grāmatā "Kā iekarot draugus un radīt iespaidu cilvēkos", tad tāda nevar būt īsta. Jūs to vadāt. Tad jūsu draudzība ir bizness. Izvairieties no Deiliem Kārnegī; tā ir bīstama publika, viņi grauj visu, kas ir patiess un īsts. Viņi jums rāda, kā iekarot draugus, viņi māca jums trikus, tehniku, viņi padara jūs veiklus, viņi dod jums "know-how" ("zinu, kā").

   Bet mīlestībā nav know-how un nevar būt. Mīlestībai nevajag treniņus, un draudzība arī nav tas, kas jāstudē. Iemācīta draudzība nebūs draudzība, tā būs visparastākā ekspluatācija - jūs ekspluatējat citu un mānat viņu. Jūs neesat patiesi, dabiski, tās ir lietišķas attiecības, bizness.

   Amerikā viss kļuvis par biznesu - gan draudzība, gan mīlestība. D.Kārnegī grāmatas izplatītas miljonu tirāžā, simtem izdevumos; tās ir otrajā vietā aiz Bībeles. Tagad neviens nezina, ko nozīmē - būt draugam, tas jāiemācās. Agri vai vēlu parādīsies mīlestības koledžas, pat pa pastu izsūtāmi praktisko nodarbību kursi. Briesmas ir, ja jūs tādējādi gūsiet panākumus, būsiet pazudis uz visiem laikiem, jo ar jums vairs nekad nenotiks nekā īsta un patiesa, durvis ir galīgi ciet. Kādā jomā kļuvis prasmīgs, prāts pretojas. "Ir taču iestaigāts celiņš, kas ved tieši uz mērķi," tas saka, "un tu to teicami zini, priekš kam tev cits?"

   Prāts vienmēr ir par mazākās pretestības ceļu. Lūk kādēļ gudri cilvēki nav spējīgi mīlēt. Viņi ir tik gudri, ka nekavējoties sāk manipulēt. Viņi neapteiks, kas viņiem uz sirds, viņi teiks to, kas patīkamāks. Viņi paskatīsies uz otru un sapratīs, ko tas grib, lai varētu to pateikt. Viņi neatklās savu sirdi, bet veidos situāciju tā, lai otru apšmauktu.

   Vīri māna sievas. Viņas, savukārt, vīrus, draugi māna draugus. Pasaule kļuvusi par īstu ienaidnieku pūli. Ir tikai divu tipu ienaidnieki: tie, kuri prot un var mānīt, un tie, kuri mānīt nevar. Šeit ir vienīgā atšķirība  starp tiem. Un pēc tā jūs cerat, ka jūsu dzīvē iespējams rasties esktāzei?!

   Ekstāze nerodasapmācību rezultātā. Patiesais nevar atnākt caur iemācīto, patiesais nāk caur apzināšanos, atmodu - ja jūs esat apzināti, ja jūs dzīvojat, virzoties uz priekšu apzinīgi. Ieraugiet atšķirību: dzīvot apzinīgi - nozīmē dzīvot atklāti - neslēpjot, nepielienot. Būt iejūtīgam, vērīgam - nozīmē būt ievainojamam un pieņemt visu, lai kas notiktu. Jūs to pienēmat un nekad neejat uz kompromisiem, jūs nekad nepārdodaties, atmetot savu apzināšanos. Pat, ja tas noved pie tā, ka jūs paliekat pilnīgi viens. Jūs pieņemat vientulību, bet paliekat apzināti iejūtīgi, būsiet apzināti un atmodināti. Tikai ar šo vērīgumu un iejūtību sākas īsta  reliģija, īsta reliģiozitāte.

   Pastāstīšu kādu stāstiņu. Ļoti sen valdīja karalis, kurš pie visa bija arī astrologs. Viņš ļoti pamatīgi pētīja zvaigznes. Reiz viņš noskaidroja, ka izmantot uzturā jaunā gada ražu būs bīstami, un viņu pārņēma panika. Jebkurš, kam gadīsies kaut ko apēst no šīs ražas, sajuks prātā. Karalis ļoti apjuka. Viņš izsauca premjerministru, savu padomniekku un konsultantu, un pastāstīja  viņam, kas viņus nākotnē nepārprotami gaida: "Zvaigznes runā skaidru valodu, un kosmisko staru sakritības dēļ šī gada raža būs indīga.Kaut kas tamlīdzīgs notiek reizi tūkstoš gados, un tas notiks šogad." Un viņš pajautāja savam, padomniekam: "Ko gan mēs varētu darīt?"

   "Sagādāt pārtikas rezervi katram vairs nav iespējams," premjers atbildēja, "bet kaut ko var izdarīt". Mēs abi varam izdzīvot no pērnā gada rezervēm. Tās jārekvizē, jāatņem. Tā nav problēma, mums abiem ar to pietiks."

   "Tā nevar," iebilda karalis, "Ja visi mani pavalstnieki,  visa mana tauta sajuks prātā - sievietes, bērni, kalpi, gudrie n svētie - tad priekš kam man atšķirties no viņiem. Tas būtu netaisnīgi - paglābties mums abiem; tā lieta tā neies. Labāk es to daru kopā ar  visiem. Bet man ir cits priekšlikums. Es uzlikšu trakuma zīmogu uz tavas piers un tu uz manējās."

   "Kā tas kādam var palīdzēt?", izbrīnījās premjers. Karalis paskaidroja: "Esmu dzirdējis, ka tā ir viena no senajām gudrības atslēgām, izmēģināsim to. Pēc tam, kad  visi būs sajukuši prātā, pēc tam, kad arī mēs būsim sajukuši, es vienmēr atcerēšos, ka esmu traks, kad paskatīšos uz tavu pieri. Un arī tu - lai kad tu paskatītos uz manu galvu, atceries, ka  esi traks."Premjers vēl arvien bija neizpratnē: "Ko tas dos?"

   "Esmu dzirdējis no gudriem cilvēkiem", teica karalis, "ka, ja tu vari atcerēties, ka esi jucis, tad tu tāds vairs neesi."

   Bezprātis nevar atcerēties, ka viņš ir tāds. Un tumsonīgs cilvēks nevar atcerēties, ka viņš ir tumsoņa. Cilvēks, kurš redz sapņus, nevar atcerēties, ka viņš redz sapni. Ja savā sapnī jūs kļūstat vērīgs un apzināts un saprotat, ka redzat sapni, tad sapnis pārtrūkst - jūs pamostaties. Ja jūs apzināties savu nezināšanu, tad tā pazūd. Nezinoši cilvēki vienmēr tic, ka viņi ir gudri, bet jukušie ir pārliecināti, ka viņi ir vienīgie psihiski normālie. Kad kāds kļūst patiesi gudrs, viņš līdz tam nonāk caur savas nezināšanas atzīšanu. Tādēļ karalis teica: "Tā arī mēs izdarīsim." Nezinu, ar ko beidzās šis stāsts, bet tā, bez šaubām ir piepildīta ar dziļu jēgu.

   Kad jukusi ir visa pasaule, tad glābt var tikai iejūtība, vērība - nekas cits. Mēģinājums sevi norobežot no pasaules, dodoties uz Himalajiem, maz ko palīdzēs. Kad jukuši visi, jūs arī kļūsiet tāds, jo jūs esiet daļa un gabaliņš no katra; tas ir kopējs, organiski kopējs.

   Kā jūs varat sevi atdalīt? Kā jūs varat doties uz Himalajiem? Dziļi sirdī jūs vienalga paliekat daļa no veselā. Pat dzīvojot Himalajos, jūs atcerēsieties savus draugus. Viņi klauvēs jūsu sapņos, jūs domāsiet par viņiem, jūs vēlēsieties zināt, ko  viņi domā par jums - jūs paliekat savienoti.

   Jūs navarat pamesst šo pasauli. Ārpus tās nav citu telpu, pasaule ir viens kontinents. Neviens nevar būt sala. Salas dziļi apakšā savienojas ar kontinentu. Jūs varat tīri ārēji uzskatīt, ka esat atdalīti, bet neviens nevar atdalīties.

   Tas karalis patiešām bija gudrs. Viņš teica: "Tas viss nepalīdzēs, es nevēlos būt nepiederošs. Es būšu daļiņa no savas tautas, es tai piederu, un, lūk, ko es izdarīšu. Es pacentīšos atcerēties, ka esmu jucis, jo tikai, ja aizmirsti par savu ārprātu, tad patiesi kļūsti traks. Lūk, kas jādara."

 

   Lai kur jūs būtu, atgādiniet sev, ka jūs esat; sevis apzināšanās sajūtai jākļūst nepārtrauktai. Jūsu vārds, kasta, nacionalitāte ir nekas, absolūti nelietderīgs. Vienkārši atcerieties: "Es esmu". Tas noteikti jāatceras. To indusi sauc par pašatmiņu, to Buda nosauca par pareizo atmiņu, to Gurdžijevs dēvēja par pašatcerēšanos, Krišnamurti par apzināšanos, atmodinātību.

   Visbūtiskākā meditācijas daļa paredz atcerēšanos: "Es esmu". Staigājot, sēžot, ēdot, runājot, atcerieties šo: "Es esmu". Nekad to neaizmirstiet. Tas būs grūti, ļoti grūti. Sākumā jūs turpināsiet aizmirst; būs tikai atsevišķi brīži, kad jūs sajutīsiet sevi apgaismotu, jo šī sajūta palaikam tiks pazaudēta. Bet nesatraucieties; pat daži momenti jau ir daudz. Turpiniet, un kad jums gadās atcerēties, atkal ķeriet diedziņu. Kad aizmirstiet, neuztraucieties - atcerieties atkal, noķeriet pavedienu un pamazām pārtraukumi kļūs īsāki, izpaliks, un radīsies nepārtrauktība.

   Kad jūsu apziņa kļūst nepārtraukta, vajadzība pēc prāta atkrīt. Tad plānošanas nav, tad jūs rīkojaties, vadoties no jūsu apziņas, nevis no prāta. Tad nav vajadzības atvainoties, nav vajadzības paskaidrot. Tad jūs esat tie, kas jūs esat - jums nav ko slēpt. Jūs kļūstat jūs pats. Neko vairāk izdarīt nav jūsu spēkos. Jūs tikai to vien varat, kā būt apzinīgas atcerēšanās stāvoklī. Caur šo atcerēšanos, šo atmiņu, atnāk īstā reliģija, atnāk patiesā morāle.

   Dižākā morāle ir brīva no jebkāda formālisma.

   Ja jūs neesat formāli, tad nav svešu, nav nepiederošu. Vai jūs ejat pa tirgu vai cilvēku pārpildītu ielu, svešu nav - visi apkārt ir draugi. Un ne tikai draugi, patiesībā katrs ir vienkārši jūsu turpinājums. Un tad formālisms, oficiālisms ir lieki. Ja es uzkāpju pats savai kājai, kas nav tik vienkārši, es nesākšu atvainoties, es neteikšu sev: "Te ir tik daudz ļaužu!" Kad uzkāpju uz kājas jums, es uzkāpju pats sev.

   Pilnīgi pamodies cilvēks zina, ka apziņa ir viena, vienota, tā ir nedalāma. Lūk, tur ziedošais koks - tas esmu es citā formā; tur zemē gulošais akmens arī esmu es citā formā. Kopumā viss radītais, visa esība kļūst par organisku vienotību - caur to plūst dzīvība, nevis mehāniska funkcionēšana. Mehāniska vienotība ir kas cits: tā ir nedzīva.

   Automobilis ir mehāniska vienotība, tajā nav dzīvības, un jūs tur varat vienu daļu nomainīt ar citu. Var nomainīt visas detaļas. Bet vai ir iespējams nomainīt cilvēku? Tas nav iespējams. Kad mirst cilvēks, pazūd unikāls fenomens; izzūd pilnībā, jūs to nevarat nomainīt. Kad mirst jūsu sieva vai vīrs, kā un ar ko jūs viņu aizvietosiet? Varat atrast citu sievu, bet tā būs cita sieva, bet ne tāda pati iepriekšējās vietā. Un atmiņas par pirmo vienmēr būs ar jums; jūs viņu nespējat aizmirst, viņa vienmēr būs ar jums. Viņa var kļūt par ēnu, bet pat mīlestības ēnas ir visai reālas un svarīgas priekš jums.

   Jūs nevarat aizvietot cilvēku, priekš tā nav līdzekļu. Ja tā ir mehāniska vienotība, tad sievas ir aizvietojamas; jums var būt pat rezerves sievas. Jūs varat tās glabāt savā noliktavā, lai nomainītu mirušo sievu. Tā arī notiek Rietumos. Tur sākuši domāt mehānismu valodā. Tagad runā, ka nekas nav problēma - ja viena sieva nomirst, jūs apņemat citu... Tādējādi precības Rietumos ir mehāniska vienība, kam pateicoties iespējama šķiršanās. Austrumi noliedz šķiršanos, jo precības ir organiska savienošanās. Kā jūs varat aizvietot dzīvu cilvēku? Nekad vairs viņu neatgriezt, ja tas cilvēks izgaisis noslēguma, galīgajā noslēpumā.

   Dzīve ir organiska vienotība. Jūs nevarat aizvietot augu, jo katrss augs ir unikāls. Jūs nevarēsiet atrast tādu pašu citu - tas ir neiespējami. Dzīvei piemīt vienreizīguma īpašība. Pat mazs akmentiņš ir unikāls - jūs varat apeit visu pasauli, bet otru tādu neatradīsiet. Ar ko jūs to nomainīsiet? Te ir atšķirība starp organisko un mehānisko. Mehāniskā vienotība sastāv no daļām; daļas ir nomaināmas, tās nav unikālas. Organiskā vienotība sastāv no veselā, nevis no daļām. Daļas patiesībā nav daļas, tās nav atdalāmas no veselā - tās ir vienotas ar to, tās ir unikālas, tās nav iespējams nomainīt.

   Kad jūs kļūstat jūtīgi pret jūsu dziļākās būtības iekšējo gaismu, pēkšņi jūs sākat sajust sevi ne kā salu, bet plašu, bezgalīgu kontinentu. Nav robežu, kas atdalītu jūs no tā. Visas robežas ir neīstas, tās ir iztēles auglis. Visas šīs robežas ir jūsu prātā; esība, realitāte ir bezgalīgas.

   Tad kurš gan var būt nepiederošs, gan var būt svešs? Kad esat uzkāpis kādam, tas arī esat jūs, jūs uzkāpāt uz kājas pats sev. Nevajag atvainošanos, paskaidrojumus. Nav vairs neviena, jūs esat viens. Un tad jūsu dzīve kļūst īsta, neviltota, spontāna; tad tā nav formāla, tad jūs neesiet ierobežots ar kādiem rāmjiem. Jūs nonācāt līdz galīgā, augstākā likuma zināšanai. Nekādi noteikumi vairs nav vajadzīgi. Jūs pats esat kļuvis likums - tagad nav nepieciešams atcerēties noteikumus.

   Dižākā pieklājība ir brīva no jebkura formālisma.

   Esiet pavērojuši pieklājīgus cilvēkus? Grūti atrast vēl egoistiskākus cilvēkus par viņiem. Ieskatieties pieklājīgā cilvēkā - vien kā viņš stāv, kā runā, kā izskatās, staigā; viņam izdevies sasniegt to, ka ārēji viss izskatās pieklājīgi un pienācīgi, bet iekšēji valda egoisms.

   Paskatieties uz tā dēvētajiem "vienkāršajiem cilvēkiem". Viņi apgalvo, ka viņi nav nekas, bet,kad viņi ti saka, ieskatieties viņu acīs - tur jūs ieraudzīsiet pretendējošu ego. Tas ir ļoti viltīgs ego, jo kad jūs apgalvojat: "Esmu kaut kas", visi būs pret jums, un jebkurš mēģinās nolikt jūs pie vietas. Ja jūs sakāt: "Esmu nekas", tad viši ir jūsu pusē, neviens jums nestāsies ceļā.

   Pieklājīgi cilvēki ir ļoti viltīgi, gudri. Viņi zina, ko teikt, ko izdarīt, un pateicoties tas, viņiem izdodas jūs ekspluatēt. Pasakot: "Esmu kaut kas", jebkkurā cilvēkā var izsaukt protesta jūtas. Tā rodas konflikts, jo katrs pieņem, ka teicējs ir egoists. Un ekspluatēt cilvēkus pēc tam būs grūti, jo visi būs noskaņoti pret jums. Bet, ja jūs sakāt: "Esmu nekas, tikai putekļi zem jūsu kājām", tad durvis atveras, un jūs varat ekspluatēt. Visa etiķete, kultūra, audzināšana, visi labā toņa noteikumi ir smalkas viltības variācijas, bet jūs pats nodarbojaties ar ekspluatāciju.

   Dižākā pieklājība brīva no jebkāda formālisma.

   Reiz Konfūcijam gadījās doties uz tikšanos ar Laodzi, Čžuan Czi meistaru. Bet Konfūcijs bija oficiālas pieklājības iemiesojums. Viņš bija dižākais formālists pasaulē, pasaule nebija pazinusi tik dižu formālistu. Viņš pilnībā sastāvēja no manierēm, oficiālisma, kulturālības un etiķetes. Un viņš ieradās satiktČžuan Czi, savu absolūto pretstatu. Konfūcijs bija ļoti vecs, Laodzi bija jaunāks. Formālisms, pieklājība paredzēja, ka Konfūcijam ienākot, Laodzi būtu jāceļas kājās, lai sagaidītu viņu. Bet Laodzi palika sēžam. Konfūcijs nespēja noticēt, ka visā valstī ar savu vienkāršību pazīstamais meistars var izrādīties tik nepieklājīgs.

   "Tas nav labi," viņš uzreiz iesaucās, "esmu par tevi vecāks." Laodzi skaļi iesmējās un iebilda: "Nav neviena vecāka par mani. Es esksistēju vēl pirms visa parādīšanās. Konfūcij, mēs esam viena vecuma, viss pasaulē ir vienā vecumā. Mēs eksistējam mūžīgi, tādēļ nestaipi šo vecuma nastu, sēdies."

   Konfūcijam bija padomā uzdot dažus jautājumus. Viņš jautāja: "Kā jārīkojas reliģiozam cilvēkam?"

   "Kad parādās vārds "kā", reliģijas vairs nav," atbildēja Laodzi, "kā " - tas nav jautājums reliģiozam cilvēkam. Šis "kā" norāda nevis uz to, ka esi reliģiozs, bet, ka gribi būt reliģiozs - lūk, kādēļ tu jautā "kā". Vai iemīlējies jautā, kā viņam mīlēt? Viņš mīl! Un patiesi, tikai pēc laika saproti, ka mīli. Mēz būt arī tā, ka tikai, kad mīlestība ir prom, cilvēks apjēdz, ka mīlējis. Mīlošais vienkārši mīl. Tā sanāk. Tas notiek, nevis tiek darīts."

   Lai ko Konfūcijs prasītu, Laodzi atbildēja līdzīgi, un Konfūciju pārņēma nemiers: "Šis cilvēks ir bīstams!" Kad viņš atgriezās, mācekļi jautāja: "Nu, kā ? Kas par cilvēku ir šis Laodzi?"

   "Netuvojieties viņam," teica Konfūcijs, "varbūt jūs esiet redzējuši indīgas čūskas, bet nekas nevar līdzināties šim cilvēkam. Varbūt esiet dzirdējuši par nikniem lauvām, bet tie nav nekas pret viņu. Šis cilvēks līdzinās drakonam, kurš pastaigājas pa zemi, var peldēt jūrā, var doties uz pašu debesss malu - viņš ir ļoti bīstams. Viņš nav priekš mums, mazajiem cilvēkiem. Mēs esam pārāk mazi. Viņš ir bīstams, bezgalīgs kā bezdibenis. Netuvojieties viņam, jo tad jums noreibs galva un jūs varat tajā nogāzties. Pat es izjutu reiboni. Es tā arī nespēju saprast, ko viņš teica, viņš ir aiz saprašanas robežām."

   Jā, ja jūs mēģināsiet saprast viņu formāli, tad Laodzi nebūs citas izejas, kā palikt aiz saprašanas robežām; pretējā gadījumā viņš ir vienkāršs. Bet Konfūcijam viņš izrādījās grūts, neiespējams saprašanai, jo viņš uztver pasauli caur formu, bet Laodzi nav formas, nedz arī formālisma. Bezvārda, bezformas, viņš dzīvo bezgalībā.

   Dižākā pieklājība brīva no jebkāda formālisma.

   Laodzi sēž, Konfūcijs gaida, kad tas piecelsies... Kurš no viņiem ir patiesi pieklājīgs? Konfūcija pārliecība ir, ka Laodzi piecelsies, sveicinās viņu un pieņems viņu, tā kā Konfūcijs ir vecāks, - tā vienkārši ir egoisma izpausme. Tagad egoisms ir pieņēmis vecuma, paaudžu hierarhijas formu.

   Bet Konfūcijs nespēja ieskatīties Laodzi acīs, Laodzi bija taisnība. "Mēs esam viena vecuma", viņš teica. "Patiesībā mēs esam viens un tas pats. Tāp ati dzīvība, kas plūst tevī, plūst arī manī. Tu nesi augstāk par mani, es neesmu augstāk par tevi. Jautājums par to, kurš ir augstāk, vienkārši nepastāv, jo nepastāv jautājums arī par to, kurš no mums ir vecāks. Tādas problēmas nav, mēs esam vienoti."

   Ja Konfūcijs spētu ieskatīties Laodzi acīs, tad viņš ieraudzītu, ka acis viņam bija dievišķas. Bet cilvēks, kura paša acis piepildītas ar likumiem, noteikumiem, formalitātēm - prāktiski ir akls, viņš nevar redzēt.

    Nevainojama uzvedība nav apgrūtināta ar rūpēm.

   Jūs uzvedaties labi, saprātīgi, jo uz jums gulstas pienākumi. Jūs rīkojaties pareizi, apdomāti, jo jums ir milzums rūpju. Gluži nesen pie manis aatnāca cilvēks. "Es gribētu izrauties no šī visa," viņš teica, "es gribētu kļūt par sanjasinu, bet man ir ģimene; mani bērni mācās koledžā, bet uz manis gulstas milzu atbildība par viņiem."

   Viņš ir apgrūtināts. Viņam ir pienākumi, kurus jāpilda, bet viņam nav mīlestības. Pienākums - tās ir rūpes, nasta; jo to no jums gaida, jo: "Ko gan teiks cilvēki, ja pametīšu?" Vispirms ļaujiet man izpildīt manus pienākumus." Es nekad nevienam neiesaku kaut ko pamest, no kaut kā atteikties, bet es uzstāju, ka nav jāuztur attiecības pienākuma pēc, jo tad visas attiecības ir nejēdzīgas. Attiecības jāuztur tikai dēļ mīlestības. Tad šis cilvēks neteiktu: "Uz manis gulstas pienākumi, kurus jāpilda." Viņš teiktu: "Es nevaru atnākt tieši šobrīd. Man aug bērni, es mīlu viņus un esmu laimīgs, pūloties viņu labā."

   Un tad tas kļūtu par laimi. Tagad tā nav laime, tagad tā ir nasta, slogs. Kad jūs nesat savu krustu, kad pārvēršat par smagumu pat savu mīlestību, jūs nevarat būt laimīgi. Un, ja esat pārvērtuši savu mīlestību par slogu, tad arī jūsu meditācija kļūs par pienākumu, tā sāks jūs apgrūtināt. "Viss dēļ tā guru, dēļ tā meistara," jūs tad paziņosiet, "es uzķēros uz viņa makšķeres, un tagad man nākas tērēt laiku šīm meditācijām." Meditācija nenāks no jums, no jums visa, no jūsu veseluma; tā nebūs pārpildīšana.

   Par ko gan jums uztraukties? Ja ir mīlestība, tad, lai kur jūs būtu, nekas jūs nespēj apgrūtināt - nav ne nastas, ne grūtību. Un, ja jūs mīlat savus bērneļus, tad, pat gadījumā, ja pametat viņus, viņi jūs sapratīs. Bet, ja jūs nemīlat savus bērnus, bet turpināt kalpot viņiem, arī tad viņ sapratīs; viņi  zinās, kā tā ir tikai izlikšanās.

   Tas arī tagad notiek. Cilvēki atnāk, lai mani ieraudzītu, un žēlojas: "Es visu dzīvi strādāju, bet neviens pat neizjūt pateicību pret mani." Kā gan kāds var būt pateicīgs jums? Jūs viņus stiepāt kā nastu. Pat mazi bērni labi saprot, kad ir mīlestība, un viņi lieliski saprot, kad jūs vienkārši pildāt savus pienākumus. Pienākums ir nejēdzīgs, pienākums ir vardarbīgs; tas norāda, ka jūs esiet apgrūtināts, norūpējies; tas nevar izvērsties spontanitātē.

   Čžuan Czi saka: "Nevainojama uzvedība nav apgrūtināta ar rūpēm.

   Ja viss izdarītais veikts ar mīlestību - jūs ne tādēļ esiet godīgi, ka godīgums ir izdevīgs, nē; jūs esat godīgi tādēļ, ka godīgums ir brīnišķīgs.

   Biznesmeņi ir godīgi, ja godīgums viņiem nes peļņu. Vīni tā arī saka: "Godīgums ir labākā politika." Kā gan var sagraut tik brīnišķīgu lietu kā godīgums un pārvērst to labākajā politikā! Politika - tie  ir politiķi, godīgums - tā ir reliģija.

   Kāds večuks bija uz nāves gultas. Viņš pasauca savu dēlu un teica: "Tagad man jāatklāj savs noslēpums, jo nāve ir pavisam tuvu. Vienmēr atceries divas lietas - pateicoties tām esmu guvis panākumus. Pirmkārt, kad kaut ko esi apsolījis, turi doto vārdu. Tas bija mans princips, uz tā balstīju visus darījumus, un tādēļ guvu panākumus. Un otrais - nekad nevienam neko neapsoli."

   Darījumu cilvēkam pat reliģija ir politika, un politiķim reliģija ir politika, pat mīlestība ir politika. Karaļi un karalienes nekad nestājas laulībā ar parastiem, vienkāršiem cilvēkiem. Kādēļ? Viņu daļa ir politika. Karaļi precas ar princesēm, ar karalisko asiņu īpašniekiem, un tā mērķis ir, lai karalistes lietas virzītos pēc iespējas labāk. Divas karalistes saradojās, tagad tās kļūs draudzīgas un nebūs naida. Kurš gan te precējās, kurš izgāja pie vīra?

   Senajos laikos Indijā karalim varēja būt daudz sievu, simtiem, pat tūkstošiem. Tā bija daļa no politikas: apprecot kāda meitu, kam bija jelkāda vara, viņš varēja izveidot varas savstarpējo attiecību tīklu. Tie, kuru meitas jūs apprecējāt, kļuva jūsu draugi, viņi sāka jums palīdzēt. Budas laikā Indija sastāvēja no pāris tūkstošiem karalistu, tādēļ par visveiksmīgāko varēja uzskatīt karali, kuram bija divi tūkstoši sievu, pa sievai no katras karaļvalsts. Tad viņš varēja dzīvot mierā, jo viņam nebija ienaidnieku. Tā visa valsts sāka līdzināties ģimenei. Bet kā gan starp šādām interesēm var pastāvēt mīlestība? Mīlestība nekad nedomā par sekām, nekad netiecas pēc rezultāta. Tā ir pašpietiekama.

   Nevainojama uzvedība nav apgrūtināta ar rūpēm.

   Pilnīga gudrība ir neplānota.

   Gudrais dzīvo no gadījuma uz gadījumu, nekad neko neplānojot. Plānus kaļ tikai tumsoņas. Ko gan var izplānot tumsoņas? Viņi plāno, izejot no savas nezināšanas.

   Gudrajam nav plānu. Viņa dzīve ir vienkārši brīva debesīs peldošs mākonis, kas netiecas nekur. Tam nav plānu nākotnei, dzīve nav izplānota, viņš virzās bez kartes; jo patiess ir nevis mērķis, patiess ir kustības skaistums. Patiess ir nevis sasniegtais, bet ceļojums. Atcerieties, ka īstens ir tikai ceļojums, pati klejošana. Tā ir tika skaista - kādēļ uztraukties par mērķi? Ja jūs esiet pārāk norūpējušies par mērķi, jūs zaudējat ceļojumu; bet tieši šis ceļojums ir dzīve - mērķis var būt tikai nāve.

   Šī dzīve ir ceļojums, un šis ceļojums ir bezgalīgs. Jūs bijāt ceļā, kustībā jau kopš pirmsākuma - ja vispār bija kaut kāds sākums. Tie, kuri zina, saka, ka sākuma vispār nav bijis, tādējādi jūs esat ceļā bez sākuma, un jūs būsiet ceļā bez beigām - bet, ja jūs esiet mērķtiecīgi, tad jūs šo ceļu, šo kustību zaudējat. Pasaulē viss ir ceļojums, taka, bezgalīga taka, kas nekad nesākas un nekad nebeidzas. Mērķa patiesībā nav - to izdomājis viltīgais prāts. Kurp virzās šī eksistēšana, šī radīšana? Kurp? Nekkkur tā nevirzās. Tā vienkārši notiek, un šī kustība ir tik brīnišķīga; tieši tādēļ eksistence nav apgrūtināta. Navplāna, nav mērķa, nav nolūka. Tas nav bizness, tā ir spēle, līla (leela). Katrs moments pats par sevi ir mērķis.

   Pilnīga gudrība ir neplānota.

   Patiesai mīlestībai nevajag pierādījumus.

    Mīlestības trūkuma dēļ vajag pierādījumus. Jo mazāk mīlestības, jo vairāk jūs pierādāt, demonstrējat - kad mīlestība ir, nekādi pierādījumi nav vajadzīgi. Lai kad vien vīrs ierastos mājās ar dāvanu, sieva uzskatīs, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš noteikti pārkāpis pieļaujamās robežas, ticies ar citu. Un tagad tā ir atvainošanās, sav veida attaisnošanās, tā ir aizvietošana; bet mīlestība ir tāda dāvana, ka nekādas dāvanas nevajag. Mīlestība neizslēdz dāvanas - nē,  bet mīlestība pati par sevi ir vislielākā dāvana. Ko jūs vēl varat uzdāvināt? Kas var būt vēl lielāks?

   Ja vīrs sajūt, ka sieva kaut ko nojauš, viņam nākas to labot. Visam atkal jānostājas savās vietās, jālīdzsvarojas. Un te rodas problēma - sievietes ir tik intuitīvas, ka uzreiz visu saprot, jūsu dāvana nevar viņas apmānīt. Sievietes vēl arvien dzīvo ar savu intuīciju, savu neloģisko prātu. Kad jūs sākat pierādīt, demonstrēt - jūs pierādāt savu iekšējo nabadzību. Ja jūsu sanjasa (šķīstība? tulk.) kļūst demonstratīva, jūs neesat sanjasins. Ja jūsu meditācija pārvēršas par pierādījumu, tad jūs nemeditējat, jo patiesais, īstenais izstaro tādu gaismu, ka nav nepieciešamības to demonstrēt vai pierādīt. Kad jūsu māja ir apgaismota, un visos logos ir gaisma, nav jāskrien pie kaimiņiem un jāsauc: "Palūkojieties, manā mājā ir lampa." Tā ir redzama tāpat. Kad jūsu māja ir tumša, jūs cenšaties pārliecināt kaimiņus, ka tajā ir gaisma. Pārliecinot viņus, jūs cenšaties pārliecinat sevi. Tas arī ir īstais iemesls, kādēļ jūs gribat kaut ko pierādīt. Ja kāds par kaut ko ir pārliecināts, tad viņa pārliecība palīdz jums pārliecināt jūs pašu.

   Dzirdēju, ka mullam Nasredinam bija skaista māja, bet drīz tā viņam apnika, kā katram apnīk viņa māja. Vai tā ir skaista vai nē, nav starpības; dzīvojot katru dienu vienā mājā, viņš saskuma. Šī māja bija skaista, ar lielu  dārzu, zālienu, peldbaseinu un visu citu nepieciešamo. Bet viņš izsauca nekustamo īpašumu aģentu un teica tam: "Gribu to pārdot. Man tā līdz kaklam. Šī māja man kļuvusi par elli."

   Nākamajā rīta avīzē parādījās sludinājums; aģents visu aprakstīja ļoti skaisti. Mulla Nasredins to pārlasīja vēlreiz un vēl, ... un beigu beigās tam tā noticēja, ka piezvanīja šim aģentam: "Viss tiek atcelts, es pārdomāju. Jūsu sludinājums mani pārliecināja, un es tagad sapratu, ka visu dzīvi esmu meklējis tieši tādu māju, esmu meklējis tieši šo māju."

   Ja jūs spēsiet pārliecināt par savu mīlestību citus, tad jūs varēsiet tai noticēt arī pats. Bet, ja jūs mīlat, tad nav jāpārliecina, jūs jau tāpat to zināt! Ja jūs esiet gudri, tas nav jāpierāda. Bet, ja jums ir tikai erudīcija, jūs to demonstrējat; pierādot citiem, jūs pārliecināt viņus. Kad viņi ir pārliecināti par jūsu gudrību, jūs, skatoties uz viņiem, arī sākat tai ticēt. Kad jums ir gudrība, jums tā nevienam nav jāpierāda. Pat, ja neviens tam netic, jūs vienalga zināt par to, jo jūs arī pats par sevi esat pietiekams pierādījums.

   Pilnīga vaļsirdība nedod garantijas.

   Visas garantijas vajadzīgas dēļ nedabiskuma, dēļ liekulības. Jūs garantējat, jūs apsolāt, jūs sakāt: "Garantēju, ka izdarīšu to". Brīdī, kad dodat garantiju, tai pat brīdī rodas liekulība.

   Pilnīga vaļsirdība, pilnīga atklātība nedod garantijas; jo ideāla vaļsirdība ir tik atmodināta, tik apzināta - apzināta visā! Pirmkārt, nākotne ir nezināma. Kā varat kaut ko garantēt? Dzīve mainās ik mirkli - kā jūs gan varat kaut ko solīt? Visas gaantijas, visis solījumi var tikt doti tikai šim brīdim, bet ne nākamajam. Nakamajam neko nevar solīt. Jums nāksies pagaidīt.

   Ja esiet patiesi vaļsirdīgi un mīliet sievieti, tad jūs nevarat apsolīt: "Es mīlēšu tevi visu mūžu." Ja jūs tā runājat, jūs melojat. Šis solījums nav patiess. Bet, ja jūs mīliet, tad pietiek ar jūsu mīlestību. Sieviete neprasa visu jūsu dzīvi. Brīdis, kad atbrāzīsies mīlestība, būs tik pilnīgs, tik daudzsološs, ka ar vienu šo brīdi pietiks daudzām dzīvēm. Vienīgais mīlestības mirklis - tā ir vesela mūžība; viņa neprasīs. Bet tagad viņa prasa, jo šobrīd mīlestības nav. Kādēļ viņa jautā jums: "Tu dod garantiju? Tu apsoli mīlēt mani vienmēr?"

   Šai brīdī nav nekādas mīlestības, tādēļ viņa ppieprasa garantijas. Pat šobrīd nav mīlestības, bet jūs garantējat to arī nākotnē - jo tikai ar šādu solījumu palīdzību jūs varat apmānīt šajā brīdī. Jūs varat uzzīmēt skaistu nākotnes bildīti un varat iekrāsot nejauku šodienas bildi. "Protams, es mīlēšu tevi vienmēr, vienmēr," jūs sakāt. "Pat nāve neizšķirs mūs." Kādas blēņas! Kāda liekulība! Kā jūs spējat ko tādu runāt?

   Jūs tā varat rīkoties un tā arī rīkojaties tādēļ, ka neapzināties, ko runājat. Nākamais brīdis nav paredzams; pie kā tas novedīs, nezina neviens: neviens nezina, kas notiks nākamajā mirklī, un neviena to nevar zināt.

   Neparedzamība - tā ir daļa no nākamās spēles, tādas spēles, kur spēlē nākotni. Kā jūs varat kaut ko apsolīt? Vislielākais, ko varat teikt: Es mīlu tevi šajā mirklī un  šajā mirklī es jūtu (tā ir šābrīža sajūta), ka pat nāve nešķirs mūs. Bet tā ir sajūta - un šajā mirklī. Tā nav garantija. Šajā brīdī es jūtu un tā arī saku, ka vienmēr mīlēšu tevi; bet tā ir šābrīža sajūta - tā nav garantija. Neviens nezina, kas mūs gaida nākotnē. Mēs nekad agrāk nezinājām par šo momentu, kā mēs varam zināt par citiem, nākotnes momentiem? Mums nāksies pagaidīt. Mums nāksies pildīties ar lūgšanu par to, lai tā arī viss būtu, lai es mīlētu tevi vienmēr, vienmēr; bet tā nav garantija."

   Pilnīga vaļsirdība nevar dot nekādas garantijas. Pilna, ideāla vaļsirdība ir tik patiesa, ka tā nevar apsolīt: tā dod tikai to, ko var dot tagad un šeit. Pilnīga vaļsirdība atrodas tagadnē, tai nav nekādu priekšstatu par nākotni.

   Prāts tiecas nākotnē; eksistence, dzīve - uzturas tagad un šeit. Un pilnīga vaļsirdība, pilnīga atklātība pieder dzīvei, cilvēkam, nevis prātam. Mīlestība, patiesība, meditācija, vaļsirdība, vienkāršība, nevainība - viss pieder dzīvei. Cits, pretējais - pieder prātam, un, lai noslēptu šo pretējo, prāts rada melus, neīstumu: neīstu atklātību, kas garantē, apsola; neīstu mīlestību, kas ir tikai pienākuma nosaukums; neīstu skaistumu, kas ir tikai iekšējā kropluma ārējā puse. Jūsu p`rats rada liekulību, bet atcerieties, ka tieši jūs tiksiet ar savu prātu apmuļķots.

Šodienai pietiks.

 

Šri Bagavans Radžnišs

---

uz augšu         cita izvēle