.........
Kad skābeklis saskaras ar asinīm, notiek degšana
asinis paķer skābekli un atdod ogļskābo gāzi, kas radusies kā sadalīšanās
produkts un ko asins savākusi savā ceļā visā ķermenī. Acīmredzams ja svaigais
gaiss plaušās nenonāk pietiekamā daudzumā, tad venozās asinis netiek pienācīgi
attīrītas un, sekojoši, ķermenis netiks pienācīgi apgādāts ar enerģiju un arī
sadalīšanās produkti, kuriem būtu jāsadeg skābekļa klātbūtnē, atkal atgriezīsies
asinsrites tīklā, tādējādi saindējot visu sistēmu un radot nāvi. Netīrs gaiss
darbojas līdzīgi, tikai mazākā mērā. No šejienes skaidrs ja kāds elpojot
nesūta plaušām pietiekami gaisa, asinis nepilda savas funkcijas pienācīgi; tam
sekos slimība vai veselības traucējumi. Pie nepareizas elpošanas asinis iegūst
tumši zilu nokrāsu, stipri atšķirīgu no koši sarkanām, normālām un ar skābekli
bagātinātām arteriālajām asinīm. Tas bieži izpaužas jau šo cilvēku sejas bālumā.
Pareiza elpošana dod cilvēkam enerģisku asinsriti un košu veselīgu sārtumu.
Skābeklis asinīs saskaras ar hemoglobīnu, kas to nogādā līdz vistālākajām
ķermeņa šūnām. Arteriālās asinis satur aptuveni 25% skābekļa, kas atjauno un
nostiprina visu organismu.
Arī gremošana tieši atkarīga no barības vielu pienācīgas
oksidācijas, kas notiek asinīs, kur skābeklis saskaras ar barības sulām. Tādēļ
ļoti svarīgi, lai plaušās nonāktu pietiekami daudz skābekļa. Tas izskaidro arī
faktu, ka vājas plaušas parasti ir komplektā ar sliktu gremošanu. Lai saprastu
visa teiktā svarīgumu, jāatceras, ka viss organisms barību saņem no pārstrādātas
barības, bet nepilnīga pārstrāde rada enerģijas trūkumu. Plaušas, savukārt,
atkarīgas no tā paša barības avota; ja vājas elpošanas dēļ pasliktinās barības
sulu uzņemšana, plaušas arī novājinās, kļūstot vēl nespējīgākas pienācīgi veikt
savas funkcijas. Tas izraisa vispārēju organisma novājināšanos. Lai kļūtu
izmantojama, katra barības vai šķidruma daļiņa vispirms tiek oksidēta. Tas pats
nepieciešams sārņiem, lai tos izvadītu no organisma tiem jāiegūst nepieciešamā
forma. Pretējā gadījumā jākonstatē slikts veselības stāvoklis. Bojāto elementu
degšana asinīs organismu sasilda un regulē ķermeņa temperatūru.
Tas, kurš prot elpot dziļi, pasargā sevi no
saaukstēšanās - viņam ir laba karstu asiņu rezerve, kas dod lielāku iespēju
pretoties ārējās temperatūras svārstībām. Dziļā elpošana trenē arī zarnu trakta
muskuļus un orgānus. Elpojot sekli un nepareizi, mēs nepietiekami izmantojam
plaušu darbu, no kā cieš viss organisms.
Okultisma autoritātes māca, ka pastāv enerģijas jeb
spēka kopīgs sākums, ko apzīmē ar sanskrita vārdu prāna, kas nozīmē absolūtā
enerģija. Izplatījumā visa enerģija rodas no šī sākotnējā spēka vai drīzāk ir
kāds no tā izpausmes veidiem. Mēs to varam vērtēt kā dzīvības aktīvo sākotni
kā dzīvības spēku, kas piemīt visām dzīvības formām. Prāna caurauž visu, kas ir
dzīvs. Pēc okultistu uzskata dzīvība ir visā, visās lietās, visos atomos
šķietamais nedzīvums ir vien vienīgi dzīvības izpausmes zemākā forma. Prāna
nebūtu jājauc kopā ar ego, ar es ar šo dievišķā gara daļu, kas ir katrā
dvēselē, pie kuras koncentrējas matērija un enerģija. Prāna ir vienkārši
enerģijas forma, ko Es izmanto savai materiālajai izpausmei. Kad Es pamet
savu fizisko ķermeni un vairs neatrodas tā gribas ietekmē, un nonāk atsevišķu
atomu vai atomu grupas ietekmē. Tā kā ķermenis sadalās pamatelementos, katrs
atoms paņem sev līdzi kādu prānas daļiņu, kas vienmēr ir pietiekama jaunas
kombinācijas, jaunas dzīvības formas izveidei. Atlikusī prāna atgriežas pasaules
rezervju okeānā, no kura tā bija atdalījusies. Tās saistība ar ķermeni pastāv,
kamēr ilgst Es gribas iedarbība, un šī griba liek atomiem turēties kopā.
Ar prānu mēs saprotam kopīgu sākotni, kas veido katras
kustības, spēka vai enerģijas būtību, lai kā un kur tā izpaustos pievilkšanas
spēkā, elektrībā, planētu kustībā vai citās dzīvības formās. Prāna ir Spēka un
Enerģijas dvēsele visās to izpausmēs, - sākums, kas zināmā veidā darbojoties,
izsauc parādības, ko dēvē par dzīvību.
Šis sākums ir visās matērijas formās, bet tā nav
matērija. Tā ir arī gaisā, taču tā nav gaiss un arī ne kāda no tā ķīmiskajām
sastāvdaļām. Dzīvnieki un augi to saņem no gaisa. Ja tā tur nebūtu, tie nomirtu,
kaut arī būtu pārpildīti ar gaisu. Ebreju Esības grāmatas autori raksta par ņeshemet
ruach chayim, kas tulkojumā nozīmē dzīves gara elpa (neshemet nozīmē pierastā
atmosfēras gaisa ieelpošana, chayim dzīvības jeb dzīves, un vārds ruach
dzīvības gars). Okultisti uzskata, ka tas nozīmē to pašu, ko vārds prāna.
Prāna atrodas atmosfēras gaisā, taču tā atrodas arī tur,
kur gaiss neiespiežas. Skābeklim ir svarīga loma dzīvnieku dzīvē, ogleklim ir
līdzīga nozīme augu dzīvē, taču prānai ir sava īpaša loma dzīvības izpausmēs,
neatkarīgi no fizioloģijas.
Prānu no gaisa mēs saņemam visvieglāk, jo tur tai ir
visbrīvākais stāvoklis. Svaigs gaiss ar prānu ir ļoti piesātināts un ar dziļu
elpošanu mēs iegūstam prānas rezerves, kas sakrājas nervu un smadzeņu centros,
kā elektrība akumulatorā. Zinot šo noslēpumu, okultisti guvuši ievērojamus
panākumus savā attīstībā, protams, saprātīgi izmantojot uzkrāto enerģiju. Jogi
ar īpašu elpošanas vingrojumu palīdzību paņem sev tik daudz prānas, cik tiem
katrreiz nepieciešams. Šajā procesā nostiprinās ne tikai fiziskais ķermenis; arī
smadzenēm pieplūst daudz svaigas enerģijas un attīstās jaunas spējas un
psihiskais spēks. Tie, kuri prot uzņemt prānu, bieži vien apzināti vai
neapzināti izstaro to no sevis kā dzīvības spēku un ietekmē citus, dodot tiem
dzīvesprieku un veselību. Tas, ko dēvē par magnētismu, rodas tieši no šīs
magnetizētāja spējas, kaut arī daudzi no viņiem nemaz neapzinās sava spēka
avotu.
Sakarā ar to, ka šis spēks nekādā veidā neatklājas
ķīmiskajos pētījumos, rietumu zinātnieki vairākumā gadījumu šo austrumnieku
izdomājumu neņem vērā un noliedz, jo nespēj noteikt tā būtību. Taču viņi atzīst,
ka ir vietas, kur gaiss ievērojamā daudzumā satur kaut ko dzīvinošu, un ārsti
savus pacientus nosūta uz turieni atgūt zaudēto veselību.
Skābeklis no gaisa tiek uzņemts ar asinīm un organisma
vajadzību apmierināšanai to pārvieto asinsrites sistēma. Prānu no gaisa uzņem
nervu sistēma un pati savā darbībā to izmanto. Tāpat kā skābeklis nokļūst visās
ķermeņa vietās, arī prāna nokļūst visās nervu sistēmas vietās, piepildot tās ar
jaunu dzīvību un spēku. Katra doma, katra darbība, gribas piepūle prasa zināmu
daudzumu no tā, ko mēs dēvējam par nerviem un kas patiesībā ir viens no prānas
veidiem.
Prāna ir enerģijas universālā sākotne, kas izpaužas
visos iespējamos veidos, tai skaitā dzīvības spēkā.
Pranajama ir prānas kontrole. Jogi uzskata - apgūstot šo
mākslu pietiekami augstā līmenī, cilvēks iegūst varu pār visiem citiem prānas
izpausmes veidiem dabā.
V Nervu sistēma un jogu okultā mācība
Cilvēka nervu sistēma sastāv no divām atsevišķām lielām
sistēmām: 1) muguras un galvas smadzeņu sistēma, ko veido smadzeņu atzari. Šī
sistēma pārvalda dzīvnieka vēlmes un sajūtas utml. 2) simpātiskā sistēma ietver
sevī nervu tīklu, kas galvenokārt izvietota krūšu, vēdera un gūžu apvidū un
pakļauj ķermeņa iekšējos orgānus. Tā vada ārpusgribas procesus ķermeņa
augšanu, barošanos, asinsriti u.c.
Muguras-galvas smadzeņu sistēma darbojas redzes,
dzirdes, taustes, ožas, garšas u.c sajūtās. Tā liek orgāniem darboties, tā
strādā, kad cilvēks domā, kad darbojas viņa apziņa. Tā kalpo kā ierocis cilvēka
augstākā Es sakariem ar ārpasauli. Galvas smadzenes ir nervu audu masa, kas
sastāv no trīs lielām daļām: 1) lielajām smadzenēm, kas piepilda pieres,
pakauša, vidējo un aizmugurējo galvaskausa daļu, 2) smadzenītēm vai mazajām
smadzenēm, kas novietotas apakšējā un aizmugurējā galvaskausa daļā un 3)
iegarenajām smadzenēm (medulla oblongata), kas patiesībā ir paresnināts muguras
smadzeņu sākums un atrodas pirms smadzenītēm.
Lielās smadzenes ir mūsu intelekta tā daļa, kas sevi
izpauž prāta darbībā. Smadzenītes pārvalda kustības un gribu. No iegarenajām
smadzenēm atzarojas nervu tīkls, kas aptver dažādus galvas rajonus, arī krūšu un
vēdera apvidus orgānus. Muguras smadzenes piepilda kanālu mugurkaula iekšienē.
No nervaudu masas pie katra skriemeļa atzarojas nervi, kas savieno mugurkaulu ar
visu ķermeni. Muguras smadzenes ir kā centrālais telefona kabelis, bet nervu
atzari kā atsevišķi vadiņi.
Simpātiskā sistēma sastāv no divkāršas gangliju ķēdes
mugurkaula abās pusēs un izkaisītiem ganglijiem galvā, krūšu un
vēdera apvidū. Gangliji ir no nervu šūnām sastāvoša masa, ko savieno nervu
diegi. Nervi dažādās vietās krustojas, veidojot tā sauktos plexus jeb pinumus.
Simpātiskā sistēma pārvalda bezapziņas procesus asinsriti, elpošanu,
gremošanu.
Spēks, ko smadzenes ar nervu palīdzību pārvada uz visām
ķermeņa daļām, pēc jogu uzskata ir viens no prānas izpausmes veidiem. Ar savu
darbības ātrumu un raksturu tas līdzinās elektrībai. Neviens orgāns bez šīs
elektrības nepilda savas funkcijas, un arī smadzenes bez prānas klātbūtnes
vairs nedomā. Ja uz šo jautājumu paraugās vērīgāk, mācība par elpošanu iegūst
vajadzīgo novērtējumu.
Saules pinumu plexus solaris rietumnieki vērtē
vienkārši kā simpātiskās sistēmas nervu gangliju sabiezējumu. Jogas domā, ka šis
sabiezējums ir nervu sistēmas svarīgākā daļa ka tā ir nervu sistēmas svarīgākā
daļa ar ļoti svarīgu lomu. Rietumos daži autori to jau sāk dēvēt par vēdera
smadzenēm. Saules pinums sastāv no baltās un pelēkās smadzeņu vielas un pēc
jogu uzskata ir prānas noliktava. Taču ķermenī ir vēl viens prānas veids
psihiskā prāna, kas ir vēl smalkāka un izpaužas nervu, garīgajā un domāšanas
darbībās. Tā kā garīgā un nervu enerģija cilvēka īstajam Es ir tuvāka nekā
fiziskais spēks, jogas māca savai gribai visupirms pakļaut nervu un garīgo
darbību.
Divus nervu jeb prānas kanālus, kas apvij centrālo
mugurkaula nervu sauc par ida (negatīvā, mēness enerģija) un pingala (pozitīvā,
saules enerģija). Katrs no tiem, vijoties no muguras lejasdaļas uz augšu, veido
divarpus apgriezienus ap mugurkaulu, ko sauc par sušumnu. Sušumnas lejasdaļā
atrodas smalkas vielas trijstūris, ko indieši dēvē par kundalini lotosa
iekšieni un kas sevī ietver slēptus kundalini enerģijas krājumus. Praktizējot,
šī neizmantotā enerģija tiek stimulēta un pa mugurkaulu ceļas augšup, līdz
sasniedz galvas virsu, kur aktivizē epifīzes sekrēciju. Šis sīkais dziedzeris
galvenokārt kontrolē ķermeņa šūnu kodolus.
Gar sušumnu izvietoti vairāki lotosi jeb psihiskās
darbības centri. Ja sušumna ar elpošanas vingrinājumiem ir uzlādēta kā
akumulators, augšup ceļas kundalini. Pirmais pranajamu mērķis kontrolēt un
vadīt elpošanu, tādējādi ierosinot ritmiskas vibrācijas, kas modina kundalini un
līdz ar to dažādus paranormālus fenomenus. Otrais mērķis sakoncentrēt prānu
jeb nervu enerģiju, tās izlietojuma kontrole un vadība.
Māceklim, kurš vēlas apgūt pranajamu mācību un metodes,
praktiski jāiemācās jogu sēdēšana jeb poza, kurā joga atrodas vingrinājumu
laikā. Tā ir sēdēšana uz grīdas vai zemes mazliet noliecoties uz priekšu tā, lai
galva, kakls un krūtis atrastos uz vienas lejupejošas taisnes, bet mugurkauls
būtu brīvs un pilnīgi atslābināts dabiskā stāvoklī. Pēc tam tiek studēta
elpošana, kultivējot dabīgu izlīdzinātu elpošanu; lēnu elpošanu ar elpas aizturi
uz zināmu laiku un vēlāku izelpošanu. Prātā visu laiku tiek skandēta
skaņa OM,
kas kalpo kā tempa noteicējs. Nākamais solis apgūt elpošanu caur vienu nāsi.
VI Elpošana caur nāsīm un muti
Elpošanas aparāts ļauj elpot gan caur muti gan degunu.
Mūsdienu cilvēks pakļauts daudzām slimībām tādēļ, ka elpo caur muti. Nepareizās
elpošanas dēļ izaug nevīrišķīgi jaunekļi un nesievišķīgas jaunavas, kas pakļauti
dažādām hroniskām kaitēm. Novērojumi flotē un armijā parāda, ka daudz slimīgāki
ir tie, kuri elpo caur muti. Piemēram, baku epidēmijas laikā uz kāda no kuģiem
tika konstatēts, ka nomira tikai tie matroži, kuri neelpoja caur nāsīm. Degunā
ir aizsargfiltrs un putekļu uztvērējs, kā arī iespēja ieelpoto gaisu garajās
deguna ejās sasildīt. Ceļā no mutes līdz plaušām nav nekādas aizsardzības pret
piemaisījumiem un putekļiem. Elpojot naktīs caur muti, no rīta nākas konstatēt,
ka rīkle ir pilnīgi sausa, kas arī ļauj attīstīties dažādām slimībām. Turpretim
deguna dobumos uztvertie putekļi un piemaisījumi izelpas laikā tiek izsviesti
atpakaļ gaisā jeb izvadīti ar šķavām. Īsāk sakot, elpošana caur muti tiek
uzskatīta par tikpat nedabisku parādību kā ēšana caur degunu.
Pie tam pārstājot elpot caur degunu, cilvēks palēnām
zaudē spēju filtrēt un attīrīt ieelpoto gaisu, deguna dobumos sākas lokālas
saslimšanas; līdzīgi aizaug un ātri piedrazojas pamests ceļš. Reizēs, kad
aizkritis deguns, cilvēkam ir spēcīgs diskomforts. Vienkāršākais paņēmiens, kā
deguna ejas atbrīvot - no tasītes caur nāsīm ievilkt ūdeni un tad to izspļaut
caur muti. Otrs veids nostāties pie atvērta loga un ieelpojot aizspiest vienu
nāsi. Pēc tam to pašu izdarīt ar otru. Katara gadījumā nāsīs iesmērē vazelīnu
vai kādu kampara preparātu.
VII Četri elpošanas veidi
Elpošanas mehānika sevī ietver plaušu elastīgu
kustēšanos, kā arī krūšu kurvja un sānu kustības. Krūšu kurvis ir tā ķermeņa
daļa, kas atrodas starp kaklu un vēdera dobumu un ko lielākoties aizņem sirds un
plaušas. To ierobežo mugurkauls , ribas, krūšu kauls un diafragma. To var
salīdzināt ar konisku, no visām pusēm noslēgtu kasti, kuras koniskais gals
vērsts uz augšu, aizmuguri veido mugurkauls, priekšējo krūšu kauls un sānus
ribas.
Pavisam ir 24 ribas, kas atiet no mugurkaula. Septiņi
augšējie pāri priekšā savienojas ar krūšu kaulu, pieci apakšējie tiek dēvēti par
viltus ribām, no kurām divi augšējie pāri pievienoti pie krūšu kaula ar
skrimšļiem, bet triju apakšējo ribu pāru gali ir brīvi. Ribas iegūst savas
kustības, pateicoties starpribu muskuļiem. Ieelpojot muskuļi izplēš plaušas, un
tajās izveidojas tukšums, kurā pēc visiem fizikas likumiem ieplūst gaiss.
Turpmāk mēs mācīsimies šos muskuļus lietot un vadīt. Jogas izšķir četrus
galvenos elpošanas veidus.
- Augšējā elpošana. Šādi elpojot mēs izmantojam tikai
plaušu augšējo daļu, kas ir vismazākā. Pleci un atslēgas kauli tiek pacelti,
tai pat laikā spiežot zarnas un diafragmu, kas uz to reaģē un uzpūšas. Tiek
pārpūlēti arī balss un elpošanas orgāni, dodot pavisam mazu rezultātu. (To var
pārbaudīt praktiski)
- Vidējā elpošana. Rietumos šo sauc par ribu jeb starpribu
elpošanu. Diafragma spiež augšup un zarnu trakts tiek ievilkts. Ribas nedaudz
attālinās un attiecīgi krūtis izplešas.
- Apakšējā elpošana. Kas ir diafragma? Tas ir liels
plakans muskulis, kas atdala krūšu joslu no vēdera daļas. Miera stāvoklī tā
virs vēdera dobuma veido it kā debesis un tai ir izliekums, kas vērsts plaušu
virzienā. Skatoties no plaušu puses, diafragma ir kā apaļīgs paugurs. Kad tā
darbojas, virsotne pazeminās un spiež un zarnām. Šis elpošanas veids ar gaisu
piepilda plaušu apakšējo un vidējo daļu.
- Jogu pilnā elpošana. Tā sevī apvieno iepriekšējo trīs
veidu visas labās puses. Tiek darbināts viss plaušu elpošanas aparāts un visi
muskuļi. Krūšu josla izplešas visos virzienos un visas sistēmas darbojas savu
iespēju robežās. Darbojas arī muskuļi, kas kustina ribas.
Diafragma apakšējās ribas pavelk
lejup, citi muskuļi tās notur uz vietas, bet starpribu muskuļi velk uz augšu, kā
rezultātā krūšu vidusdaļa izplešas līdz maksimumam. Pateicoties starpribu
muskuļiem, arī plaušu augšējā daļa tiek piepildīta ar gaisu.
VIII Kā apgūt pilno elpošanu
Jogu pilnā elpošana ir pamatu pamats un tā ir jāapgūst
pilnībā, lai varētu gūt labus rezultātus arī no citiem elpošanas veidiem.
Jāpastrādā nopietni, lai nekas nepaliktu neiemācīts un šī elpošana kļūtu par
jūsu ierasto elpošanu. Tas prasa laiku, pacietību un darbu kā viss, kam ir
vērtība. Ja jūs vēlaties pozitīvu rezultātu, jums priekšā stāv grūts ceļš. Taču
neviens no tiem, kas šo mākslu apguvuši, vairs nekad nav vēlējušies elpot kā
senāk un uzskata, ka viņu pūles tikušas pienācīgi atalgotas. Ziņkāres
apmierināšana dos jums vienīgi īslaicīgu izklaidi.
Pilnā elpošana nav kaut kas mākslīgs vai nenormāls.
Gluži pretēji, tā ir tieša atgriešanās pie dabas. Pieaudzis mežonis un
civilizēts bērns elpo gluži vienādi, bet pieaudzis civilizētais indivīds mainot
savus dabiskās uzvedības paradumus, aizmirst arī savu dabisko elpošanu. Un vēl
jāpiebilst, ka pilnā elpošana nebūt nenozīmē plaušu pilnīgu piepildīšanu ar
gaisu katrreiz ieelpojot. Tas nozīmē pilnīgu gaisa sadali pa visu plaušu
tilpumu. Taču dažas reizes dienā katrs sev pieņemamā laikā varētu veikt vairākas
pilnas ieelpas, lai uzturētu visu sistēmu pienācīgā kārtībā.
Sekojošais vingrinājums skaidri parādīs, kas īsti ir
elpošana.
1. Nostājieties vai apsēdieties
taisni. Ieelpojot lēni caur nāsīm, piepildiet plaušu apakšējo daļu. To panāk ar
diafragmas palīdzību, kas nolaižoties viegli spiež uz vēdera joslu. Izspīlējot
uz priekšu vēdera priekšpusi, piepildiet ar gaisu plaušu vidusdaļu, attālinot
apakšējās (viltus) ribas, krūšu kaulu un visu krūšu kurvi. Pēc tam piepildiet ar
gaisu plaušu augšējo daļu, izplešot krūšu augšdaļu un attālinot augšējos sešus
ribu pārus. Noslēgumā jāievelk uz iekšu vēdera lejasdaļa, dodot plaušām atbalstu
un ļauj piepildīt ar gaisu arī plaušu visaugstāko sektoru.
Pirmajā acu uzmetienā šķiet,
ka šāda elpošana sastāv no trim atsevišķām kustībām, taču tas tā nav. Ar laiku
šai ieelpai jānotiek aptuveni divās sekundēs, brīvi un plūstoši.
2. Aizturiet elpu uz divām
sekundēm.
3. Lēni izelpojiet, vēl arvien
turot izrieztas krūtis un lēni (reizē ar izelpojamo gaisu) atlaižot vēderu. Kad
viss gaiss no plaušām izgājis, krūšu un vēdera sasprindzinājumu atlaidiet.
Nostājoties spoguļa priekšā un
rokas pieliekot vēdera augšdaļai, jūs varēsiet redzēt un sajust visu kustību.
Ieelpas beigās mazliet jāpaceļ pleci, lai atslēgas kaulam ceļoties līdzi, dotu
iespēju gaisam ieplūst arī labās plaušas visaugstākajā sektorā, ko ļoti
iemīļojusi tuberkuloze.
IX Pilnās elpošanas
fizioloģiskā iedarbība
Praktizētājs uz visiem laikiem
atbrīvosies no iesnām, saaukstēšanās, klepus, bronhītiem un tml. Piemēram
dilonis galvenokārt rodas no pazemināta dzīvīguma, kas ir gaisa trūkuma
rezultāts. No tā organisms ir vairāk atvērts slimību iedīgļiem. Nepietiekami
nodarbinātas plaušas visādu baciļu darbības lauks, bet veseliem, normāliem
plaušu audiem šajā ziņā ir milzīgas pretošanās spējas.
Diloņslimniekiem vienmēr ir
iekritušas krūtis, jo viņiem ir paradums elpot nepilnu krūti un rezultātā... Tas
kurš iesāk praktizēt pilno elpošanu, attīstīs savu krūšu kurvi līdz normāliem
parametriem. Arī lielu daļu saaukstēšanās gadījumu var kontrolēt, ja uzreiz pēc
pirmajām drudža pazīmēm dažas minūtes spēcīgi paelposiet un izvēlēsities pareizu
diētu.
Asins kvalitāte lielā mērā
atkarīga no skābekļa klātbūtnes plaušās nepietiekami apskābekļotas asinis ir
it kā atšķaidītas un pie tam pārpilnas ar visādiem sārņiem. Tad viss organisms
cieš no barības vielu trūkuma un parādās akūtas saindēšanās pazīmes, ko izraisa
neizvadītās šlakvielas.
Kuņģis un citi gremošanas
sistēmas orgāni ļoti cieš no nepareizas elpošanas un tā rezultātā paši nevar
pienācīgi pildīt savu uzdevumu. Tā kā organisms spēj uzņemt tikai kārtīgi
sagremotu barību, tas vājē un vīst, kaut arī cilvēks it kā ēd pietiekami.
Tāpat no skābekļa bada cieš
nervu sistēma. Muguras smadzenes, nervu centri un paši nervi kļūst vāji un
nederīgi nervu signālu pārraidei. Pilnā elpošana veido ritmu, kas ir varens
atjaunošanās un organisma atdzīvināšanas līdzeklis.
Praktizējot pilno elpošanu,
ieelpas laikā diafragma saraujas un izdara vieglu spiedienu uz aknām, kuņģi un
citiem iekšējiem orgāniem. Šī izlīdzinātā uzspiešana reizē ar plaušu ritmiskajām
kustībām iedarbojas uz iekšējiem orgāniem kā viegla masāža, ierosinot to darbību
un uzturot normālu funkcionēšanu. Šis iekšējais vingrinājums ar katru ieelpu
palīdz katram gremošanas un izvades orgānam saņemt pienākošos asiņu daudzumu.
Šajā procesā galvenais instruments ir diafragma, kas liek visiem orgāniem it kā
dzīvot aktīvāku dzīvi masējot tonizē tos. Pilnā elpošana pienācīgi kustina
diafragmu ar visām izrietošajām sekām, pie tam palīdzot cilvēkam atjaunot
veselību paša spēkiem, netērējot līdzekļus un laiku dārgām un sarežģītām
ārstēšanas sistēmām.