Protams, tie ir salti un labi tēmēti meli.
Bet kā to darīt zināmu tīnītim, kurš nupat, nupat pirmoreiz pamēģinājis
smēķi, un saņēmis atbalstošu uzmundrinājumu no saviem draugiem. Tas
viņam ir daudz nozīmīgāk, nekā sen apnikušais un trafaretais lozungs par
smēķēšanas kaitīgumu. Jo šādā veidā iegūtā pašvērtības sajūta ne ar ko
neliekas atsverama.
Gribu teikt, ka smēķēšana ir smalki plānota un perfekti realizēta
vardarbības akcija. Cik zinu, jebkurš organisms, pirmreiz sastopoties ar
cigaretes dūmu, reaģē noliedzoši. Taču cilvēks ir uzstājīgs un turpina
nodomāto. Turpina tik ilgi, līdz organisms ir pieradis un vairs
nepretojas. Var gadīties, ka uzskati par smēķēšanu šai īsajā pierašanas
periodā mainās, bet atskārsme nāk mazliet par vēlu, un cilvēka organisms
jau brēc: "Kur ir mana cigarete!"
Kādēļ gan cilvēka prāts tik neatlaidīgi tiecas pēc šīs "zārka naglas"?
Tādēļ, ka tas ir pienācīgi sagatavots. Tabakas industrijā darbojas
izcili sava darba pratēji. Ražotāji reklāmas kampaņām sekmīgi piesaista
psihologus, kinoļaudis, modeļu aģentūras un citus profesionāļus (retais
spēj atteikt, ja ir iespēja labi nopelnīt). Rezultātā mēs saņemam
apdullinoši skaistus, svētlaimi sološus reklāmas klipus. Diez vai kāds
pīpmanis - iesācējs zina, cik mokoši ilgi ar tuberkulozi mira
slavenākais "Marlboro" reklamētājs, jo tāda informācija neveicina
cigarešu pārdošanas apjomu palielināšanu...
Normālam cilvēkam no dabas dota spēja atšķirt labo no sliktā. Senāk
jau rakstīju, ka gadījumos, kad grūti pieņemt lēmumu, ir vērts
ieklausīties sirdsbalsī. Tā nekļūdīgi pateiks, kas ir patiesība, kas nē.
Taču sirdsbalss ir jāsadzird, jo prāts vienmēr darbojas skaļāk un ar
loģiskiem spriedumiem pamatos vislielākās blēņas. Un ja no malas vēl
iedarbojas attiecīgā reklāma... Sirds paliek vien kā mēms notiekošā
liecinieks.
Šeit vietā ir pastāstīt kādu līdzību. Reiz dzīvoja kāds stipri
dievticīgs vīrs, kam piederēja lauku saimniecība. Viņš centās, cik spēja,
skrēja un darīja dažādus darbus, bet saimniecība kā bija, tā palika
nolaista un nedeva nekādus ienākumus. Tad viņš sirsnīgi uzrunāja Dievu:
"Mīļo, Dieviņ! Tu taču redzi, cik čakls esmu, kā pūlos - iedod man
kārtīgu palīgu, kas palīdzētu tikt ar visiem darbiem galā. Es Tev būšu
ļoti pateicīgs." Dievs ilgi klusēja. Kad jau zemnieks pārstāja gaidīt
atbildi, pēkšņi atskanēja Dieva balss: "Došu tev palīgu. Viņš visu
izdarīs, bet tiklīdz viņam nebūs darba, viņš tevi nogalinās." Vīrs
sabijās, bet pēc apdomāšanās brīža piekrita šim noteikumam.
Gāja laiks, saimniecība uzplauka, zemnieks piepirka klāt un iekopa
jaunas platības. Pašam vairs nebija jāstrādā, vien jāplāno darbi un
jāaiziet līdz baznīcai, lai pateiktos Dievam. Taču kādā novakarē viņš
izbīlī konstatēja, ka nākamajā dienā kalpam nebūs ko darīt. Nu viņš
atkal izmisīgi metās lūgt Dieva palīdzību. Uz to Dievs atbildēja: "Es
taču tevi brīdināju! Vaino vien tagad pats sevi!" Zemnieks turpināja
izmisīgi lūgt palīdzību, līdz Dievs apžēlojās un teica: "Tā kā tu esi
bijis Man uzticīgs visus šos gadus un šobrīd atkal lūdz no visas sirds,
palīdzēšu tev vēlreiz. Rīt no rīta liec kalpam ierakt pagalmā stabu. Pēc
tam pavēli viņam tajā uzrāpties. Kad viņš būs augšā, liec rāpties lejā.
Tā dari ikbrīd, kad nav neviena darba viņam ko dot. Tā tu izglābsies."
Vīriņš tā arī izdarīja un droši vien laimīgs dzīvo vēl šodien.
Kāda ir morāle? Mūsu prāts ir ļoti spēcīgs palīgs un ierocis, bet tas
var mūs pazudināt, ja ļaujam tam brīvu vaļu. Laimīgs tas, kurš spēj
turēt mierīgu prātu. Laimīgs tas, kurš savam prātam prot atrast
lietderīgu nodarbi. Jo prāts ir ļoti viltīgs. Ko, piemēram, var izdomāt,
ja intervijai ar teologu vai ārstu pievienota fotogrāfija, kur redzams,
ka intervējamais burtiski meditē ar cigareti rokās? Katrs izdara savus
secinājumus. Vai autoostā, kur uz viena soliņa sēž jauna māmiņa ar
zīdainīti, bet blakus divi nopietnā sarunā iegrimuši pīpmaņi. Sēž, kamēr
māmiņai jāceļas augšā un jāiet kaut kur tālāk stāvēt kājās ar bērnu uz
rokām. Katrs izdara savus secinājumus... Vai iedomājamies daudzdzīvokļu
māju karstā jūlija vakarā. Visos dzīvokļos logi līdz galam vaļā.
Pīpmanītis iziet uz balkona, labpatikā ieelpo pirmo vakara vēsmu,
noļuļķē savu ļuļķīti, aizšļūc līdz gultiņai un, tīksmē izstiepies,
aizmieg. Un viņam nav daļas par kaimiņiem, kas pēc tam divdesmit minūtes
caur savām plaušām filtrē viņa "dāvanas".
Raksta sākumā lietoju vārdu "vardarbība", kas tieši saistās ar
smēķēšanu. Tā ir vardarbība pirmām kārtām pret savu organismu. Taču tā
ir vardarbība, kas ir "sarunāta". Sak, es te pats ar sevi vienojos un
indēju paša organismu! Bet kā ir ar citiem? Smēķētājs vienpusēji
rezervējis sev tiesības sabojāt gaisu, ko daba ir attīrījusi lietošanai
visiem. Attīrījusi lietošanai VISĀM dzīvajām būtnēm. Vai tas nav absurds,
ka cilvēks, uzskatot sevi par radības kroni, tērē milzu līdzekļus, lai
pieradinātu savu ķermeni (kas arī ir dabas dots) pie daudzu indīgu vielu
klātesamības organismā. Un iegalvo sev, ka tas ir normāli, jo tā, lūk,
dara liela daļa mūsdienu sabiedrības. Es negribu, kā saka, tagad ar
mietu dzīt zemē visu lielo smēķētāju armiju; negribu arī kļūt par
mnoralizētāju. Manuprāt, nepieciešams plašākas aktivitātes
pretsmēķēšanas jomā. Lai ir apnikuši "teksti", ka tabaka ir kaitīga! Tas
ir tāpat kā ar visu citu reklāmu. Simts reizes neviens var
neieklausīties, bet simtpirmajā jau kāds nodomās - jā, tas laikam
patiešām tā ir!
Katram, kurš paņem rokās cigareti, allažiņ derētu atcerēties, ka uz
šīs pasaules cilvēkam nekas nepieder - viss ir nodots tikai lietošanā.
Un nākamajā dzīvē būs jāuzturas vidē, kādu būsim pēc sevis atstājuši
tagad. Tieši tādēļ, ka pie mums oficiāli netiek atbalstīta
atkalpiedzimšanas filozofija, cilvēkam viegli "iebarot", ka: "Tas ir
tev vienīgajam; tu jau to sen esi pelnījis; mūsu produkts ir vislabākais;
to lietojot, tu būsi priekšgalā". Un ko nu tad daudz prātot par augstām
lietām - jāķer, ko var! Un, lai nokļūtu pie mērķa, līdzekļi netiek
šķiroti, tādējādi nodarot pāri gan sev, gan citiem.
Aicinu padomāt par to, ka cilvēkam atkārtoti jādzimst un jāmirst tik
ilgi, līdz viņu šeit vairs nesaista iepriekšējās darbības. Tādēļ ir
vērts padomāt - vai ļoti iepriecinoša ir perspektīva nākotnē piedzimt un
jau no mazotnes elpot gaisu, ko intensīvi maitā dažādu atkarību nomākti
laikabiedri.
Raksts bijis publicēts arī Cēsu rajona laikrakstā "Druva".