Ceļš katram jāiet pašam
Vaira Vīķe - Freiberga
Neatkarīgā Rīta Avīze,
1994. gada 7. janvāris.
Mana profesionālā darbība un intereses vienmēr ir
bijušas tīri intelektuālas. Jau kopš bērnības biju bērns, kam "viegla galva".
Sākumā domāju studēt medicīnu, taču vēlāk sapratu, ka mani vairāk interesē
atrast cēloņus, kāpēc cilvēks ir ļauns pret otru. Jau agrā bērnībā biju
piedzīvojusi tādas traumatiskas situācijas, kas man lika secināt, ka lielākais
ļaunums pasaulē cilvēkam nāk no cilvēka. Un man tolaik bija pārliecība, ka visas
nebūšanas pasaulē varētu novērst, ja tikai mēs tās labāk saprastu. Tāpēc
izvēlējos studēt psiholoģiju, jo tā man šķita intelektuāli visprasīgākā un līdz
ar to - visinteresantākā.
Bet drīz pēc tam, kad 1965. gadā biju ieguvusi
doktora grādu, man uznāca tāda kā eksistenciālā krīze. Biju tagad apguvusi savas
zinātnes pamatus, bet apmierinājuma vietā mani pārņēma šaubas. Labi iemācījusies
visu to, ko zinātne spēj, pārāk labi apjēdzu arī, ko visu tā nespēj. Nācu pie
slēdziena, ka psiholoģija kā zinātne nespēj atbildēt tieši uz tiem jautājumiem,
kas šķita būtiskākie, kā, piemēram, kāpēc cilvēks ir ļauns. Nespēj atbildēt
šodien un diez vai to spēs pēc simts gadiem.
Vilšanos tajā, ko var sniegt
organizētā baznīca, biju piedzīvojusi jau agrāk. Akli ticēt, kā baznīca to
prasītu, īsti vairs nespēju. Nelīdzēja arī protestantisma sausā prātniecība,
uzsvars uz Bībeli kā vienīgo autentisko dievišķās atklāsmes avotu utt. Es jutos,
ka Dievs vai nu ir miris, vai mani pametis.
Tā šo divu vilšanos dēļ es sāku
meklēt kaut ko citu un tas mani noveda pie ezotērisma mācībām un studijām.
Sākumā es, pēc tam mans vīrs Imants un ar laiku arī mana meita Indra
iesaistījāmies Rozes Krusta ordenī un sākām sekot tā programmai ar meditācijām
un vingrinājumiem. Tā visu savu pieauguša cilvēka mūžu paralēli zinātniskajai
darbībai esmu bijusi praktizējoša mistiķe - cilvēks, kas piekopj misticismu
nevis kā intelektuālu novirzi (t.i., lasa par ezotēriskām tadīcijām, kabalu,
hinduismu utml), bet kā praksi, kura orientēta uz apziņas sāvokļu trenēšanu,
vingrināšanu, intuīcijas izkopšanu. Kādu laiku biju Martīnistu Ordenī, vēlāk
mācījos sahadža jogu.
Un interesanti - zinātne, psiholoģija, kam bija gaužām
maz, ko sniegt šajā laukā, kad biju jauna studente, pa šiem gadiem ir uzsūkusi
ļoti ievērojamus impulsus gan no Rietumu, gan Austrumu mistikām. Varētu pat
teikt, ka modernā psihoterapija barojas no dažādu tautu tradicionālās gudrības,
no tautas garīgās medicīnas, šamanisma u.tml. Konstatēts, ka populāriem
dziedniekiem Āfrikā ir dažkārt pat labāki rezultāti neirožu ārstēšanā nekā
psihiatriem Rietumu pasaulē. Turklāt tautas tradīcijas ļauj sasniegt to pašu
rezultātu lētāk un vienkāršāk.
Mana izglītība un veidošanās mistikā visu šo
laiku notika amerikāņu Rozes Krusta ordeņa - AMORC - paspārnē (es to minu tāpēc,
ka ir vēl kāds pusducis organizāciju, kas sevi dēvē par Rozes Krustu un kā
vienīgās pretendē uz šo vārdu). Tā ir sena Rietumu tadīcija, kas sākusi
veidoties vēl tad, kad katoļu Baznīca stingri turēja savās rokās laicīgo varu.
Ilgus gadsimtus Eiropā būt rožkrustietim nozīmēja būt ķecerim un piedzīvot nāvi
uz sārta. Tāpēc ordenis bija spiests darboties slepenībā (ar slepenības zvērestu
utml.). Taču pēdējo piecdesmit gadu laikā ir notikušas būtiskas pārmaiņas -
visas šīs organizācijas aizvien vairāk ir aizgājušas atklātībā, sludinās un
meklē sev jaunus biedrus. Daudzi no tiek elementiem, ko mani skolotāji
pieskaitīja pie slepenības, tagad ir visiem zināmi - uz katra ielas stūra jūs
varat dabūt žurnālus un informāciju. Nav vairs iemesla slēpties, jo brīvās
iekārtās neviens netiek vajāts. Vienīgais, kas palicis - dažas lietas, ko
nesagatavotam cilvēkam nevar atklāt un mācīt, jo tās varētu pārprast, un tas
viņam varētu nākt par ļaunu.
Visus šos gadus es nerunāju par savu piederību
orderim, jo jutos saistīta ar slepenības zvērestu. Man bija kvalifikācijas
diploms psiholoģijā, kas oficiāli ļauj mācīt zinātni augstskolā, tupretī
mistiskajā tradīcijā es uzskatīju sevi par mācekli, kam nav tiesību darboties kā
skolotājai. Pirms kādiem gadiem es ilgi un smagi slimoju. Jutu lielas sāpes un
pirmo reizi mūžā paņēmu slimības atvaļinājumu, pārdomāju savu dzīvi. Un tad ar
mani notika kaut kas tāds, ko īsos vārdos varētu raksturot kā šamanisku
iniciāciju. Daudzām tautām šamaņi tiek iniciēti caur ciešanām, un tā kā es
pārdzīvoju stipras ilgstošas sāpes, ar mani notika kaut kas līdzīgs. Un kopš šī
satriecošā pārdzīvojuma manī aizvien vairāk nobrieda ārkārtīgi spēcīs impulss -
sākt kaut ko darīt, lai to, ko esmu milzīgās sāpēs atklājusi un garā mūža
pieredzē izkristalizējusi, mēģinātu nodot tālāk citiem. Es to sajutu kā savu
pienākumu. Bet sapratu arī to, ka neviens nenāks, lai uzspiestu man zīmogu uz
pieres: "Mēs tevi aicinām un ieceļam - še diploms un dari!" Es sapratu, ka tas
viss gulstas uz manas atbildības, man pašai arī jāatrod veids, kā šo pieredzi
nodot tālāk.
Tā kopā ar vīru sākām meklēt metodes un paņēmienus, kas būtu
viegli iemācāmi, viegli izdarāmi, dotu diezgan ātrus rezultātus un turklāt vēl
nekādā veidā nebūtu bīstami. Mums ļoti gribējās darīt kaut ko, kas garīgā
plāksnē varētu palīdzēt tautiešiem Latvijā šajā smagajā pārejas posmā.
3 x 3
nometnēs mēs sākām šādā virzienā darboties folkloras programmas ietvaros. Mūsu
dienās visās malās jūs atradīsiet neskaitāmus pašizaugsmes kursus un seminārus,
kas izmanto un apvieno paņēmienus un vingrinājumus gan no modernās psiholoģijas,
gan no senām tautas traīcijām. Arī latviešu folklora satur daudz kā tāda, ko
iespējams apvienot gan ar ezotēriskiem, gan klīniskās psiholoģijas principiem.
Galvenie mērķi un pamata principi - kā veicināt pretestību stresam, gara
līdzsvaru, garīgo atīstību - šie mērķi ir pārnacionāli un vispārcilvēcīgi.
Metodes, kā to veicināt, ir dažādas. Mēs nolēmām pēc iespējas tās izstrādāt
saskaņā ar latvisko kultūras mantojumu, izmantojot tos pamatus, kas katam
latvietim jau ir.
Garīgos vingrinājumos esmu sākusi sniegt arī saviem
studentiem Monreālas universitātē. Es uzaicinu tos, kam būtu interese, palikt
kādas 10 - 15 minūtes pēc lekcijas, lai izdarītu dažus relaksācijas,
koncentrācijas vai vizualizācijas vingrinājumus. Studenti ir bijuši ļoti
apmierināti, pat sajūsmināti par rezultātiem. Kā pasniedzējai mana pirmā
atbildība, protams, ir pēc iespējas labāk mācāmo vielu sagatavot un pasniegt,
resp., studentam "ieliet". Bet vīnu nevar ieliet traukā, kam ir korķis priekšā.
Sasprindzinājums, nelaimīgums, nervozums - tie visi ir tādi psiholoģiski
"korķi", kas pat apdāvinātiem un centīgiem studentiem rada nopietnas grūtības
mācībās. Nav tā, ka cilvēks būtu slims (šajā gadījumā tam vajadzētu terapiju)
viņš tikai nedarbojas savu spēju īstajā līmenī. Ja var ko darīt, lai tam savus
emocionālos "korķus" palīdzētu atkorķēt, tad ir vērts papūlēties.
Mēs ar vīru
gan visu laiku atgādinām, ka neesam terapeiti, piedāvājam tikai preventīvo
garīgo higiēnu. Slimam cilvēkam es, protams, iesaku iet pie tepapeita. Es ļoti
vienkārši un kokrēti mācu ļaudīm zināmus principus, kas, manuprāt, varētu
palīdzēt saglabāt garīgo līdzsvaru.
Rīgā mani satrauca, ka cilvēki ir
nelaipni, rupji. Izejot uz ielas, man katru reizi katru reizi jāuzbūvē
psiholoģiskās bruņas. Neiecietība, dusmas, agresivitāte ir kā lipīga slimība. Es
sastopu autoostas kasē nelaipnas darbinieces, kas mani padara nelaimīgu, bet es
arī redzu, ka viņas, savukāt, nelaimīgas un asas ir padarījuši rupji un agresīvi
biļešu pircēji. Cilvēki, kas paši ir nelaimīgi, kļūst agresīvi pret citiem, tā
radot vienu nepārtrauktu nelaimīguma, agresivitātes un negativitātes ķēdi.
Ja
kaut saujiņa ļaužu sāktu te un tur šo posta ķēdi pārraut, tad varētu sākt
veidoties pretēja - pozitīva ķēde, sava veida garīgi dziedinoša kodola
<ķēdes> reakcija.
- Kas ir tie garīgās stiprināšanas
pamatpincipi, kurus Jūs vēlaties Atklāt ļaudīm?
Pirmais ir - celt
savas apziņas kvalitāti. Miegā cilvēkam ir ļoti zems apziņas stāvoklis, bet,
piemēram, eksāmenā - milzīgi koncentrēts. Ir vispārēji vingrinājumi, kas
atmodina cilvēka apziņu un ļauj panākt pēc iespējas augstāku atmošanās stadiju.
Ar atmodināto apziņu es te domāju tādu apziņas stāvokli, kurā labi darbojas ne
vien intelekts, bet kurā ir saplūdis kopā inelektuālais, emocionālais un
garīgais. Tā jau ir citas kvalitātes apziņas pakāpe. Garīgās apgaismības
meklēšana man saistās ar apziņas kavlitāti, un tā ir trenējama,
vingrināma.
Otro principu es sauktu par atvērtību. To kultivēt īpaši svarīgi
ir Rietumu cilvēkam, jo Rietumu civilizācijās ir pārlieks uzsvars uz intelektu.
Tas nāk jau no seniem grieķiem, kuri gan piešķīra lielu lomu arī miesai, taču
kristīgā reliģija izolēja garīgo no miesiskā, atdalīja intelektu no emocijām, un
tam ir bijis negatīvs iespaids. Manuprāt, svarīgākais, kas mūsdienu cilvēkam
tagad būtu darāms, ir integrācija. Integrācija, kas panākamas ar atvērtību - gan
pret savu intelektu, gan jūtām, gan citiem garīgiem impulsiem. Šī atvērtība
varētu iet tik tālu, ka pieļautu mūsu atvērtību arī citām realitātēm - ne vien
tai, ko mēs ar savu nomoda apziņu, ar savu racionālo prātu uztveram, bet arī
tāda veida realitātēm, kādas parādās, piemēram, folklorā ar fantastiskiem
simboliem un tēliem. Gan šie simboli, gan vēl daudz kas cits tautas parašās un
tradīcijās ir saistīts ar šādiem meklējumiem. Folklora liecina, ka cilvēki
mēģinājuši savu apziņu virzīt augstākās realitātēs līdzās šai - fiziski
taustāmai realitātei, un vienlaikus prezentē it kā citas, alternatīvas
emocionālas realitātes, zemapziņas procesus cilvēkā. To sauc par mistērijām -
misterium tremendium. Atvērtībā cilvēks atveras ne tikai savam
racionālajam prātam, jūtām, zemapziņai, viņš atveras arī eventuāli pārdabiskiem
spēkiem. (Manuprāt, pārdabiski spēki - tā ir iekšējā pretruna, jo viss, kas ir
dabā, ir dabisks pēc definīcijas. Mēs tikai esam pieraduši visu, kas neiekļūst
mūsu parastajā apziņas stāvoklī, dēvēt par pārdabisku. Pareizāk būtu to nosaukt
par neordināru.) Tātad - neordināras realitātes ir tās, kuras cilvēks, nebūdams
šizofrēns, psihopātisks vai prātā jucis, var redzēt vīzijās, palikdams
emocionāli, mentāli vesels pēc visiem psihologu testiem. Un šīs vīzijas
kvalitatīvi atšķiras no tām, ko redz cilvēks, kas cieš no psihozes vai
šizofrēnijas.
- Vai tas nav bīstami - ļaut cilvēkam būt tik ļoti
atvērtam gan pret sevi, gan pret pasauli?
Potenciāli - jā. Arī tas
ir viens no iemesliem, kāpēc ezotēriskās skolas pagātnē bija slepenas. Ne katrs
cilvēks ir gatavs šādai atvērtībai. Tāpēc tiem, kas nodarbojas ar šādu praksi,
ir liela atbildība lūkoties, lai līdzekļi un paņēmieni, kas tiek nodoti
vispārējai publikas, masu rīcībā, neapdraudētu to cilvēku psihisko līdzsvaru,
kam šis līdzsvars ir problemātisks. Tāpēc man ir dilemma. No vienas puses,
jāuzmanās, lai atvērtība, ko es proponēju, nesakrīt ar kāda cilvēka patoloģiju.
Bet, no otras - ja cilvēks ir vesels, resp., "normāli neirotisks" - vai man ir
tiesības nesniegt viņam vienkāršus paņēmienus, kas atvieglinātu viņa neirozi,
uzlabojot vispārējo garīgās veselības līmeni un radītu vispārēju
labsajūtu?
Un trešais, svarīgākais mistiskā treniņa pamatprincips ir
atbildība. Cilvēkam ir jāuzņemas atbildība ne tikai par saviem darbiem, bet arī
par saviem apziņas stāvokļiem. Tas sakrīt ar modernās psiholoģijas atziņām, kas
uzsver katra paša atbildību par saviem apziņas un jūtu stāvokļiem: ja tu esi
deprimēts, tad tu esi izvēlējies tāds būt.
- Bet vai šis princips
atkal nenoved pie prāta valdīšanas, pie tā, no kā jūs cilvēku zināmā mērā gribat
atbrīvot? Vai tas nenozīmē, ka prāts ir tas, kas visu
izlemj?
Klīniskajā psiholoģijā jā. Ir tā sauktās kognitīvas
terapijas jeb racionāli emotīvās terapijas. Elisam ir tāda. Ko viņš saka - Tu
esi deprimēts tāpēc, ka domā deprimējošas domas: "Es esmu muļķis, es nekam
nederu, viss ir bezcerīgi. Es neko nemāku, es neko nevaru, es nekad neko
nevarēšu..." Terapijā tagad šīs negatīvās domas ir jāizprogrammē ārā un to vietā
jaieprogrammē pozitīvās. Kad cilvēks sāk domāt pozitīvas domas, arī jūtas
automātiski tādas kļūst. (Tieši tā tas praksē arī notiek.)
Bet savā
personiskajā pieredzē esmu konstatējusi, ka ar prātu vien nepietiek, ka
nepieciešams cilvēkam pārtapt caur un caur visa savā būtnē, ieskaitot ne tikai
emocijas un garastāvokļus šī vārda parastajā nozīmē, bet garastāvokli arī
burtiski - kā garīgās attīstības, kā apziņas kvalitātes līmeni. Un šādu līmeņu,
man šķiet, ir bezgala daudz, sākot ar to, kāds ir vislopiskākajam cilvēkam, un
beidzot ar to, kādu varam iedomāties pirmcēlonim, Radītāja domai, Dievam.
Mēs
katrs atrodamies kādā zināmā līmenī, taču nekas mums nespiež vienmēr turpat arī
palikt. Tieši otrādi - cilvēka dzīves ceļa pirmajam un pēdējam mērķim vajadzētu
būt - savā apziņas stāvoklī virzīties pēc iespējas uz priekšu pa šīm "trepītēm".
Viss cits ir sekundārs. Ja cilvēks darīs, cik viņa spēkos, lai godam virzītos uz
šo savu mērķi, tad arī visu pārējo viņš izdarīs labāk.
Piemēram, cilvēks, kam
ir puslīdz atmodināts apziņas stāvoklis, nemaz nespēj būt nenormāls. Kādu apzagt
vai noslepkavot - tas viņam būtu neiespējami. Turpretī sistēmā, kurā valda tikai
likums un racionālas bailes no likuma, cilvēks centīsies likumu pārkāpt, ja
domās, ka neviens viņu neredz un nepieķers. Tas ir Mozus līmenis - desmit
baušļi, ko (kristīgā) reliģija sludina. Formālās reliģiskās organizācijas mums
saka: mums ir vajadzīga bauslība, bailes no Dieva soda, jo valsts nekad nespēs
noķert visus zagļus, krāpniekus un slepkavas. Ir jāiedzen cilvēkos bailes no
Dieva un viņa soda, tad mums būs normāla sabiedrība, kurā cits citam nedarīs
pāri.
Es teiktu - nē. Mums vajadzīga sabiedrība (ideāli, eventuāli), kurā
cilvēki ar laiku būs sasnieguši tādu apziņas līmeni, ka viņi pēc sava būtības
nemaz nespēj būt citādi kā tikai labi. Tikumība (virtutes) cilvēkā tad
ir iebūvēta, ieprogrammēta, un viņš, ij gribēdams, nevar būt ļauns.
Kad es
paredzu šādu stāvokli? Diemžēl ne rīt. Brīžiem man šķiet, ka cilvēce kādreiz
sasniegs šādu līmeni, bet brīžiem ir sajūta, ka cilvēce pati sevi iznīcinās,
pirms viņs tur nokļūs.
- Pie tik pesimistiskām domām neapstāsimies.
Bet vai jūs ar vīru neesat domājuši šādu garīgās stiprināšanas kūri realizēt
Latvijā?
Jā. Esmu to izvirzījusi par vienu no prioritātēm. Mēs to
jau esam uzsākuši - ar skolotājiem un 3 X 3 nometnē. Vēloties palīdzēt Latvijai,
var gāzt un gāzt te materiālos līdzekļus iekšā, bet tas maz ko dos. Ir jāmaina
cilvēki, un tas ir ilgstošs proces. Taču es jūtu, ka var šo attīstības procesu
paātrināt, zinu, ko varētu darīt jau tūlīt.
Rietumos uz ezotērisma mācības
pamata ir izvērsusies milzīga industrija. Milzumdaudz ļaužu piedalās
visdažādākajos kursos un meditācijās. Notiek sektantiski cīniņi starp dažādām
reliģiskām un ezotēriskām organizācijām un sludinātājiem. Cilvēki grib dibināst
dažādus garīgus centrus. Katrs nāk un uzsver savu organizāciju, prasa no
cilvēka, lai viņš identificējas ar to vai citu grupu. Daža no šīm organizācijām,
iespējams, ir vērtīga, citas ir šarlatāni. Es nevēlētos dibināt vēl vienu
kārtējo sektu. Gribētos darboties neitrālā vidē. Iespējams, ar laiku varētu
veidoties arī kāda skola, taču pagaidām es cenšos no tā ceļa izvairīties un par
savu galvemo uzdevumu uzlūkoju - piedāvāt garīgās higiēnas vingrinājumus bez
kāda ideoloģiska pasūtījuma. Vienīgais postulāts, kas būtu jāpieņem: atzīt, ka
ir kāda augstāka vara.
- Vai šī sistēma, kuru jūs esat apguvusi,
palīdz jums būt laimīgai?
Laimīga, tas ir par daudz teikts. Bet tā
ir palīdzējusi manam garīgajam, emocionālajam līdzsvaram. Es piederu pie
ciklotīmiskajiem ļaudīm, kam emocijas iet uz augšu un uz leju. Vingrinājumi man
ir palīdzējuši šos bioloģiski noliktos ciklus stabilizēt, vieglāk tikt no drūmā
noskaņojuma vaļā.
Vingrinājumi man palīdzējuši uzlabot arī manu intelektuālo
darbību, manu caurmēra nomoda apziņas kvalitāti, kas pa šiem gadiem ir lēnām,
bet noteikti uzlabojusies. Tagad es intelektuāli darbojos varbūt pat ar lielāku
asumu un efektivitāti nekā jaunībā, kaut bioloģiski mana prāta jauda ir krietni
zemāka nekā 25 gadu vecumā. Tātad vingrinājumi man ir palīdzējuši vismaz
intelektuālā plāksnē pretoties novecošanās procesam.
Un vēl: es uzskatu, ka
šie vingrinājumi un meklējumi na tikai tukša tehnika, bet kas vairāk. Tie ir
paši pirmie pamata soļi kādam daudz tālākam ceļam, kādam dziļākam pārtapšanas
procesam. Tikai šis tālākais ceļš ir katram, ar Dieva palīgu, jānostaigā pašam.
Un pirmā zīme, ka esi uz pareizā ceļa, ir atklāsmes uzplaiksnījumi - tādas
epifānijas, ko mēdz saukt arī par mistiskās ekstāzes brīžiem. Tos nevar ne
pasūtīt, ne pieprasīt, ne kontrolēt, ne noteikt. Tie ir tā sauktie žēlastības
brīži, kas katru reizi jāpieņem kā negaidīta un dārga dāvana. Tādos brīžos
cilvēks var iedomāties, kā varbūt varēja justies Jēzus vai Buda vai tie svētie,
kas patiešām arī bija svēti. Bet caurmēra cilvēkam diemžēl šādi brīži ir
īslaicīgi. Tie bieži ilgst tikai dažas minūtes, daudz retāk dažas stundas. Pēc
tam atgriežas gan ikdienas apziņas pelēcīgums, gan arī tas, ko sauc par dvēseles
tumšo nakti. Tā nevienam nav pietaupīta. Viss it kā atkrīt atpakaļ, viss šķiet
atkal pa vecam. Ilgākais, ko es pati esmu piedzīvojusi, ir bijusi vesela nedēļa
radikāli augstākā apziņas stāvoklī. Turklāt toreiz šis pārdzīvojums nāca kā
daudzu tautu tradīcijās tas notiek ar šamaņiem, pēc ļoti ilgām un skaudrām
fiziskām sāpēm. Galaiznākums gan bija brīnišķīgs. Cita starpā, es veselu nedēļu
spēju saklausīt simfonisko mūziku ne tikai ar ausīm, bet it kā ar visu ķermeņi,
it kā mūzika būtu trīsdimensionāla un taustāmi izdalīta pa visu telpu. Bet tas
nav viss. Cilvēks vispār jūtas atdzimis, pārtapis jeb pareizāk sakot, atgriezies
savā īstajā pareizajā vietā it kā no garīgās trimdas. Nelaime tikai tā, ka man
personiski šis pārdzīvojums bija ļoti dārgi pirkts. Bija tik tiešām jānomirst
vienā ziņā, lai atdzimtu citā. tas ir kā alķīmisks process, kas var būt ļoti
sāpīgs. Tomēr mistiskās apskaidrotības pārdzīvojums ir radikāli citāds, tik
radikāli labāks par parasto apziņas stāvokli, ka tas var kļūt par ceļa mērķi,
pēc kura vienmēr gribas tiekties.
Vai iespējams dvēseles attīstības progress
bez ciešanām? Zināt es to nezinu, bet man ir klusas aizdomas - vismaz šeit,
Zemes virsū, nē. Tas varbūt izklausās cietsirdīgi un bezcerīgi, bet tā nav.
Ciest savā mūžā mēs ciešam tik un tā, nekas no ciešanām mūs nevar izsargāt (kā
Budas vecāki to atklāja!). Ciešanas ir neizbēgamas, taču tas nenozīmē, ka tām ir
jābūt bezjēdzīgām. Ir iespējams tās izmantot kā degvielu, ka kurināmo, lai
radītu to iekšējo uguni, kas dvēseli pārkausē no svina uz sudrabu un tad uz
zeltu.
Kokpsavilkumā: kādi būtu galvenie garīgās pārtapšanas posmi? Pats
sākums, vēlēšanās, griba ceļu uzsākt. Tad - iekšējā disciplīna, nodošanās,
piepūle, sava veida treniņš un prakse. Tai pašā laikā paradoksāli - arī lielāka
atvērtība, lielāka ieklausīšanās un pasivitāte, parastā "ego" apklusināšana, lai
sāktu sadzirdēt savu intuitīvo "ES" balsi. Bet varbūt pats svarīgākais - iekšējā
pārtapšana arī emocionāli. Tā būtu lielāka līdzcietība, bezpersoniska
cilvēkmīlestība, caritas.
Esmu ievērojusi, ka vairākkārt apgaismības
brīži man ir uznākuši tad, kad esmu izjutusi ļoti spēcīgu, spontānu
līdzcietības, mīlestības impulsu. Reiz tramvajā kāda sieviete sāka skaļi raudāt,
un es savā sirdī izjutu ārkārtīgu intensīvu žēlumu, vēlēšanos viņai palīdzēt...
Tas ir tas, ko Jēzus savā mācībā sludināja, bet ko ļaudis absolūti nespēj
saprast - mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu. Kā es to saprotu, tas vienkārši nozīmē
- kopt un veicināt sevī līdzcietības jūtas. Bet to nevar cilvēkam uzspiest ar
varu, kā viduslaiku baznīca mēģināja to darīt.
Manuprāt, šis princips
darbojas vien tad, ja tas nāk no sirds. Ja cilvēks ir apgaismots, šis impulss
nāk no sevis. Bet cilvēks, kas gribētu būt apgaismots (un tajā ziņā baznīcai ir
taisnība), kultivējot žēlsirdību, kopjot to kā puķi dārzā, tiešām iet šajā
virzienā un palielina savas iespējas nokļūt žēlastībā...
Man šajos gados ir
radies cits vērtējums par reliģiju. Manuprāt, reliģijā vērtīgs ir tas, kas
individuālam cilvēkam palīdz sasniegt augstākus apziņas stāvokļus. Tikai tad tā
kaut ko dod. Bet, ja reliģija ir tikai pierakstīšanās sabiedriskā klubā,
piesaistīšanās kādai politiskai platformai, tad tai ar apziņas stāvokļiem nav
nekāda sakara un tā būtībā nav reliģija - tā ir sabiedriska institūcija bez
garīgas kvalitātes.
Neviens - ne baznīca, ne skolotājs, nedz kādi kursi -
nevar cilvēku aiz matiem uzraut debesīs. Gan intelektuāli, gan emocionāli
mudinājumi var dot tikai ierosmi. Līdzīgi kā reklāmas aģentūrā, kur jums rāda
skaistu bildīti un saka: "Redziet, cik skaistas ir Fidžī salas! Vai jums nav
vēlēšanās ceļot uz tām?" Ceļošana ir katra paša ziņā, katram cilvēkam šis ceļš
ir jāiet pašam. Un cik tālu tiks, tas atkarīgs no paša ieguldījuma.
Bet
cilvēkam ir grūti, dažkārt viņš noslīd no ceļa, viņam vajag, lai kāds to
uzmundrina. Iedrošināt, iedvest ticību iet tālāk - tā es saredzu savu eventuālo
lomu šajā garīgā spēka laukā. Būt par ceļabiedri cilvēku garīgo personīgo garīgo
meklējumu gaitā. Palīdzēt citiem atklāt to garīgo spēku, kas katrā iemājo un
pacietīgi gaida, kamēr mēs iemācīsimies to pasmelties.