"Bauskas dzīve" intervē Viju Vētru

- Neiespējami noticēt, ka jūs dejojat 52 gadus.
- Es nekad neesmu slēpusi savu vecumu. Jo vairāk gadu, jo vairāk piedzīvojumu, un līdz ar to - pārdomu. Tie, kuri slēpj savu vecumu, noliedz bērnību un visu skaisto, kas dzīvē bijis.
Manā dzimšanas gadā pirmo reizi sāka raidīt radio BBC. Tajā pašā gadā piedzima Lielbritānijas karalienes māsa. Karaliene Elizabete II ir jaunāka par mani. Esmu dzimusi 1923. gada 17. februārī Rīgā. Šajā laikā bija tik daudz jaunu mākslas strāvojumu! Pēc Pirmā Pasaules kara Eiropa atbrīvojās un gribēja sevi izteikt jautrībā. Visi dejoja čarlstonu, traucās uz mākslas izstādēm. Aisedora Dunkana bija pasaulē pirmā dejotāja, kas nometa baletkurpes un uzstājās basām kājām. Arī es dejoju bez apaviem.
- Es nepazīstu nevienu citu latvieti, kurš būtu tik dabīgi kā jūs, māksliniec, iekļāvies Indijas klasiskajā kultūrā. Kāpēc tieši Indija? Pasaulē ir daudz arī citu senu kultūru.
- Vēl agrā bērnībā, kad dzīvoju Latvijā, lasot ceļojumus par Indiju, man šķita - to visu zinu un pazīstu. Mani nepameta izjūta, ka esmu dzīvojusi Senajā Indijā. Es ticu inkarnācijai - gara materializācijai ķermenī.
Jau biju profesionāla dejotāja, dzīvoju Austrālijā un strādāju teātrī, kad nolēmu mācīties indiešu dejas. Tomēr izjutu barjeru, jo neuzdrīkstējos ielauzties indiešu sakrālo deju pasaulē. Tās ir saistītas ar reliģiskiem kultiem un rituāliem.
Piepeši kādā lugā par Budu teātra direktors man piedāvāja izpildīt indiešu dejas.
- Jūs atradāt labu skolotāju?
- Viss notika intuitīvi. Gāju uz muzejiem, stāvēju pie indiešu skulptūrām, iedziļinājos figūru rakursos un uzņēmu sevī mākslas darbu enerģiju. Pēc tam visu mēģināju atdzīvināt dejā. Nopirku kādu Anglijā izdotu grāmatu un atklāju, ka mana intuitīvā metode ir pilnīgi pareiza.
Kad indieši vēro manu uzstāšanos, viņi parasti vaicā, kurā Indijas štatā esmu dzimusi. Gandrīz visi min Kašmiras štatu. Šī apgabala iedzīvotājiem raksturīga gaiša ādas un acu krāsa. Likumsakarību loks noslēdzās pēc manas ierašanās Londonā. Tur negaidīti satiku grāmatas par Indiju autoru. Viņš kļuva par manu partneri dejā.
- Esmu lasījusi, ka Indijas valdība jau vairākkārt aicinājusi uzstāties koncertos, kas veltīti valsts svētkiem.
- Biju pazīstama ar Džavaharlalu Neru, Indiru Gandiju un citām augstām Indijas amatpersonām. Šajā zemē mani uzskata par savējo. Indieši mani sauc par Vidžu Vetru. Interesanti, ka viņu vissenākajā valodā - sanskritā - Vidža nozīmē uzvaru, bet Vetra ir debesu dieva Indras tumšais vētras mākonis.
Latviešu valoda pieder indoeiropiešu valodu grupas, kuras pamats ir sanskrits. Lingvistu pētījumos jau sen pierādītas mūsu valodu ciešās saiknes.
- Pagājušajā gadā kļuvāt par Triju Zvaigžņu ordeņa 4. šķiras virsnieci. Mēs priecājamies, ka Latvijas valdība novērtējusi jūsu nopelnus starpvalstu kultūras sakaru veicināšanā.
- Es jokoju, ka man piešķirta tāda pati nominācija kā Vairai Vīķei Freibergai pirms stāšanās Valsts prezidentes amatā. Visus šos garos gadus esmu bijusi neoficiāla sūtne pasaulē. Aiz "dzelzs priekškara" jūs nedrīkstējāt popularizēt savu valsti, bet man bija iespējas brīvi izteikties. Satiekot pasaulē ietekmīgus cilvēkus trijos kontinentos, allaž esmu stāstījusi par Latviju. Pēc katras atgriešanās no dzimtenes rakstu publikācijas Amerikas lielākajiem laikrakstiem. Kopš 1990. gada Latviju varu apmeklēt katru gadu, jo ASV Latviešu apvienība mani izvirzījusi par Kultūras fonda laureāti.
- Nevienu mirkli Latvijā neesat bez darba. Atceros, ka 1998. gadā aktīvi iesaistījāties Dziesmu un deju svētku norisēs, sniedzāt vairākus koncertus, strādājāt mūziķu vasaras nometnē. Ar kādiem radošiem projektiem saistīts šis apmeklējums?
- Nesen rīkoju koncertu nacionālajā teātrī. Izpildīju indiešu un divas senlatviešu dejas. Tās radušās vēl pirms kristietības. Rādīju priesterienes Vaidelotes deju - iesvētīšanu ar trejdeksni.Koncerta otra daļa bija veltīta manam labam draugam, mūžībā aizgājušajam komponistam Arnoldam Šturmam.
Tehniskās universitātes Kultūras centrā organizēju jogas nodarbības, vadīju meistarklases nodarbības septiņām jaunām latviešu meitenēm, kurām jau sesto gadu mācu indiešu dejas. Ogres mūzikas skolā organizētajā radošajā nometnē no 9. līdz 18. jūlijam atkala vadīšu meistarklasi, bet 13. jūlijā tur notika mana koncertizrāde.
Vienlaikus turpināšu atmiņu grāmatas rakstīšanu sadarbībā ar Noru Ikstenu. Es ierunāju tekstu, Nora ievada datorā un izdrukā. Pēc tam es pārtaisu un rediģēju. Mēs labi saprotamies. Rakstīšana man aizņemtu pārāk daudz laika, turklāt manās Ņujorkas mājās nav datora. Esmu aizņemta arī savā jogas studijā, vadot nodarbības amerikāņiem.
- Varbūt joga ir tas brīnumlīdzeklis, kas palīdz jums 77 gadu vecumā būt skaistai, graciozai un apveltītai ar pārsteidzošu enerģiju?
- Man ir speciāla sistēma. Daudzus gadu desmitus ik dienu veicu speciālus jogas vingrinājumus, lai mans ķermenis būtu labā formā, lai muskulatūra nevainojami darbotos. Visa pamatā ir elpošana. Ja elpo dziļi un pareizi, tas sagatavo meditācijai. Elpojot neuzņem vienīgi gaisu, vienlaikus tiek uzņemta prāna jeb ci [...]. Katru dienu es meditēju par to.
Joga ir medicīna. Man ļoti nepatīk apmeklēt ārstus, kuri praktizē tradicionālo medicīnu. Patiesībā esmu no viņiem izvairījusies. Lielu uzmanību pievēršu pareizam uzturam. Par veģetārieti kļuvu 1956. gadā. Galvenokārt pārtieku no dārzājiem un tvaicētām saknēm.
- Profesionāli fotogrāfi un amatieri priecājas, ja izdodas papildināt kolekciju ar jūsu attēliem. Kāds uzņēmums jums vislabāk patīk?
- Ņujorkā tapusī austrāliešu žurnālista fotogrāfija, kad skanot Baha korālim, izpildīju sakrālu deju. Ar izstieptām rokām es atgādinu baltu krustu, bet fonā ir melns krusts. Nekas netika speciāli plānots, tā gadījās. Šis attēls man šķiet mistisks. Melnā un baltā kontrasti atspoguļo katrā būtnē esošu sievišķā un vīrišķā pirmsākumu. Austrumu tradīcijā to sauc par "iņ" un "jaņ" principu.
Fotogrāfija vispirms tika publicēta kādā Austrālijas žurnālā, pēc tam - daudzu pasaules valstu izdevumos, arī Latvijā.