Es arvien jūtos kā bērns
Intervija ar Viju Vētru. Latvijas aptieku avīze
/Nr.4/2006/ Ina Serdāne
| Arvien kustībā, arvien aktīva un
ieinteresēta. Grūta darba, slavas un piedzīvojumu rūdīta. Triju Zvaigžņu
ordeņa kavaliere. 83 gadus ar pusi jauna, kā viņa jokojot saka, un veca
kļūt viņa savā mūžā nemaz nav ieplānojusi. Kā viņai tas izdodas un ko mēs
varētu pamācīties? - Vislielākā nozīme ir ķermeņa stāvoklim un gara stāvoklim. Savam ķermenim cenšos nedarīt pāri. Nekad neesmu smēķējusi vai zālītes lietojusi, vienīgi par daudz strādājusi, slima kāpusi uz skatuves un dejojusi, jo izrādei ir jānotiek, vienalga, kā tu jūties. Ķermenis jāvingrina, jākopj un jātur taisni, tad visi orgāni strādā labāk nekā tad, ja iet salīkušu muguru. Ja ķermeņa stāvoklis ir pareizs, tad arī gara stāvoklis ies tam līdzi. Jādomā, ko ēd. Ilgus gadus esmu bijusi pilnīga veģetāriete, tagad kādreiz atļaujos zivis vai balto gaļu. Lietoju daudz dārzeņu, augļu. Ļoti svarīga ir garīgā nostāja, tā ir jāizstrādā pašam. Vienkārši ir jānolemj, ka kaut kas ir svarīgi un pie tā turēsies, un to tad tiešām arī darīt. Sevi ir jāpārliecina, ka tas ir svarīgi. Runājot par gadiem - es arvien jūtos kā bērns, un tāda būšu, līdz nomiršu, nepieaugšu. Tā esmu izlēmusi. Gribu būt nevis bērnišķīga, bet bērna prātā, labā ideālā nozīmē. Bērns priecājas par mazām lietām, par visu ko. Man prieks par ziediem, prieks par upi, kas tik skaisti mirgo. Tā jau arī ir deja. Man patīk oļi jūrmalā - no Grieķijas vedu smagu somu ar akmeņiem. Kāpēc ne, ja man tie patīk? Pieaudzis cilvēks jau tā laikam nerīkotos... Bērns ir ļoti zinātkārs - kādēļ? kāpēc? kas tas ir? -, viņš mācās. Vienmēr ko jaunu mācīties un būt ieinteresētam par visu - tas ir svarīgi. Tas ir tas gara stāvoklis. - Vai ir bijušas gan traumas, gan operācijas, kuru dēļ varējāt skatuvi pamest un vairs nedejot. Tas būtu bijis pilnīgi saprotami. Kā tomēr sevi pārvarējāt. - Te nu ir tā lieta - vajag apsēstību ar kaut ko, mīlestību. Es esmu deja. Eliots skaisti pateicis - kā var atdalīt dejotāju no dejas? Deja jau tāpēc pastāv, ka dejotājs to dejo. Salauzu vienu roku - operēja. Salauzu otru - atkal ģipsī. Tieši pirms izrādes. Ņēmu nost un dejoju, jo izrādei taču jānotiek. Indiešu dejās rokas ir ļoti svarīgas, ar tām stāsta veselus stāstus. Ja kaut ko tā mīli un esi apsēsts ar kaut ko, kā parasti dejotājs ar deju, tad tu it kā pacelies tam pāri, kas ar tevi notiek. Pirms gandrīz 25 gadiem man operēja ceļgalu, ārsts ieteica par dejošanu aizmirst. Bet kāpēc tad man tā operācija bija vajadzīga? Lai varētu dejot! Tajā pašā laikā operēja arī Mihailu Barišņikovu ar tādu pašu vainu. Atlabšanas periodā man bija ļoti, ļoti grūti. Ilgu laiku gāju uz terapiju gandrīz katru dienu, raudādama ņēmos. Bija ļoti sāpīgi. Bet tad es ārstu aicināju uz savu izrādi... Pagājušajā gadā man izoperēja gūžas locītavu. Tagad varu staigāt bez sāpēm, toties tā kāja nu ir par 2,5 cm garāka. Ar apaviem vēl var kaut ko izdomāt, bet indiešu dejas dejo basām kājām, un tad nu tā ir traģēdija. - Arvien vingrojat pati un vadāt nodarbības citiem. Iesakiet kaut ko mūsu lasītājiem! - Kad mācu jogu, parasti sāku ar Sūrja namaskar - Sveiciens saulei. Tā ir diezgan aktīva vingrojumu virkne, kur jāguļas arī uz grīdas, bet es to vairs nevaru. Tad nu mācu vecākiem cilvēkiem, kuri arī to nevar, modificētus vingrojumus, kas viņiem piemēroti. Sākums miera stājā, rokas saliktas lūgšanas pozā. Ar ieelpu paceļ rokas pāri galvai, cik iespējams, atliecas. Ar izelpu vajadzētu noliekties ar rokām pie grīdas, bet es to vairs nevaru, tā vietā es atbalstos pret krēslu. Ar nākamo ieelpu noliek vienu kāju aizmugurē un atliecas atpakaļ. Ar izelpu arī otru kāju noliek tālāk no krēsla. Ar ieelpu liec visu ķermeni atpakaļ, cik var, balstoties uz krēsla ar rokām, ar izelpu, ar izelpu liek pirmo kāju krēslam tuvāk. Ar ieelpu atliecas un pastiepjas, cik var; ar izelpu nostājas taisni. Ar ieelpu atkal sveicina sauli - paceļ rokas pāri galvai un ieelpo, atliecas, ar izelpu nostājas taisni, rokas priekšā, plaukstas kopā - lūgšanu pozā, tāpat kā sākumā. Katram pašam ir jāizlemj, cik viņš var darīt - jo vairāk, jo labāk, bet atliekšanās atpakaļ gan ir vajadzīga. Svarīgi ir arī darbināt rokas, izkustināt pirkstus, rotēt katru pirkstu atsevišķi. Īkšķis un mazais pirkstiņš ir diezgan neatkarīgi, ar tiem ir vieglāk. Kad rotē rādāmo pirkstu, pārējos saspiež kopā; kad vidējo, tad vienus divus un otrus divus. Izapļo plaukstu locītavas. Izkustina plecu locītavu, apļojot atsevišķi rokas vienā virzienā, tad otrā; tad abas kopā, it kā peldot. Vēl mums ir galvas kustības uz vienu pusi, tad otru, atpakaļ. Tās ir lietas, ko katrs var darīt un kas ir svarīgas veselībai.
|